Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš
— Nirfeats regulāri uzbrūk Svenam Holam, taču parasti tie ir briesmoņu bari, ar kuriem pūķim nav grūti tikt galā. Viņi vēl nav nosūtījuši uz sienām nevienu nopietnu vienību.
— Kāpēc? Kad es biju šeit, pilī, viņi ieradās veselā armijā. "Jūs pats to redzējāt," Vasilina bija pārsteigta.
— Tāpēc, ka viņiem ir vajadzīga ierobežojuma atslēga. Tev tā bija, bet Eirēnai nē. Šķiet, ka nirfi arī par to zina,” manā vietā atbildēja Reginhards.
— Nirfejai ir vajadzīga robežu atslēga, lai iegūtu varu pār visu Torisvenu un Eirenu! — Līna uzminēja.
"Tieši tā," es pamāju. "Bez zobena viņiem es esmu tikai pūķis, kas var radīt nepatikšanas, bet nekas vairāk." Kamēr Indētājs nav manās rokās, es esmu nepilnīgs dralords. Reach burvība man īsti nepakļaujas, un Nirfeats nav jēgas tērēt laiku un cilvēkus uz mani.
"Tātad, mums arī jāatrod zobens…" Līna vīlusies sacīja, atspiedusies krēslā.
Viņa sarāvās, iejutās ērtāk. Viņa noglāstīja vēderu.
"Ir viens rituāls, kas var palīdzēt atgūt Indētāju, bet man būs nepieciešama ēna, lai to izpildītu," es nopūtos. "Izskatās, ka man tomēr būs jāapciemo Erlings Zinborro." Šī ir vienīgā vieta, kuru Torisvenā vēl neesmu apmeklējis. Man nav ceļa uz Kirfarongu un Solijaru. Un viņa netika atrasta Drakendortā. Vienīgā cerība, ka Zinborro tas ir, pretējā gadījumā jums būs jāriskē ar savu ādu, izpētot Berštonu, kas ir apsēsts ar nirfeates…
— Saproti. Bet man šķiet, ka laika gandrīz nav. Taču ar Zinborro Erlinga pārbaudi vien nepietiek. Tur ir jāiztīra Nirfeat infekcija. Erlings Zinborro ir vārti uz Drakendortu, ko viņi joprojām cer salauzt. Būtu jauki atrast Indētāju. Tad es slēgtu robežu un lēnām tiktu galā ar tiem nirriem, kuri paliek Torisvenas teritorijā.
— Netālu no Zinborro, ne mazāk bīstami kā Berštonā. Tevi var pieķert tāpat kā tēvu, vai arī viņi var kaut ko citu izdomāt,” piebilda Reginhards.
Viņš pēkšņi apklusa, it kā ieskatījies sevī.
— Reg, kas noticis? — Līna satraukta paskatījās uz viņu.
— Mums ir ciemiņi…
— Kuru?
— No Kirfarongas. Labs plāns, Eiren. Tas ir pareizi, bet nesteidzieties,” mūsu sarunā atgriezās Regs. — Es zinu, par ko runāju. Tieši ar Zinborro viss sākās pagājušajā reizē. Es tur atradu Lindaru, un tad ar viņas palīdzību, kaut arī piespiedu kārtā, nokļuvu gūstā. Tajā pašā laikā tika notverts Valds, un tas, kas notika ar pārējiem drakladriem, joprojām nav zināms.
— Esi mēģinājusi to noskaidrot? — ES jautāju.
— Soliyar un Kirfarong robežas ir cieši noslēgtas. Es nevarēju kliegt vietējiem draklordiem, un es nepārkāpu robežas bez atļaujas. Ceļošana kājām uz Soliyar ir iespējama, taču tikai tad, ja jūs ieejat no jūras, kur barjera nedarbojas, taču tas aizņemtu pārāk ilgu laiku, piemēram, Kirfarong gadījumā. Bet tur nokļūt un pāri jūrai nav tik vienkārši. Safīrs labi saskaras ar ūdeni, tā barjera spēcīgi izvirzās jūrā. Neskatoties uz to, es nosūtīju divus kuģus abos virzienos, bet līdz šim no tiem nav ziņu. Un Bērštons…
— Bērštons ir atklāts, bet tas ir tikai aizdomīgi. Risks ir pārāk liels,” es secināju.
Šis limits pilnībā nonāca Nirfeats kontrolē, un kopš tā laika no turienes nav saņemtas nekādas ziņas.
Bērni uz ielas pēkšņi pārtrauca spēlēties un pacēla galvas uz augšu, it kā vērotu kaut ko, kas lido debesīs.
Bērni kā viens skatījās uz ziemeļiem un tad pēkšņi atrāvās un pazuda no redzesloka. Gandrīz tajā pašā mirklī kabinetā ielidoja zilo ziedu pūķis un, skaļi čivināt, apsēdās uz Līnas piedāvātās plaukstas.
Dimanta ēna uzmanīgi klausījās viņā un tad apmulsusi paskatījās uz mums.
— Viņš saka, ka pilij no ziemeļiem tuvojas pūķis…
— No ziemeļiem? Vai tas tiešām… — sāku saprast, kurus tieši viesus Regs bija pieminējis.
"Finbard Frost, nav neviena cita," viņš apstiprināja.
Ne vārda nesakot, abi metāmies uz izeju.
— Viņi aizmirsa par mani! — atskanēja sašutusi skaņa no aizmugures. — Es arī esmu ziņkārīgs!
"Ej satikt viņu," Reginhards man pamāja, un viņš atgriezās pie savas sievas, palīdzot viņai piecelties.
Ar tādu vēderu Lina vairs nevarēja kustēties tik ātri kā iepriekš. Es viņus nesagaidīju un pirmais izskrēju pils pagalmā. Bērni jau bija sapulcējušies uz sienām, kur bija ērtāk novērot. No plaukstas apakšas es arī paskatījos uz augšu. Maģiskā redze ļāva viegli saskatīt lejupejošo pūķi, baltu kā sniegs, bet ar dziļi zilu cekuli. Bez šaubām, tas bija Finbar Frost.
— Viņš tik tikko turas! — netālu atskanēja Reg balss. — Mums vajadzīga palīdzība.
Viņš noskūpstīja sievu templī un skrēja uz priekšu. Jau uz piektā pakāpiena no zemes pacēlās milzīga dimanta bruņās tērpta ķirzaka. Pūķa un ēnas stari izmeta žilbinošu atspīdumu no tā virsotnes, un tā slīpās skalas dzirkstīja visās varavīksnes krāsās. Spēcīga vēja brāzma no spārnu plivināšanas pacēla putekļus gaisā. Pavasaris šogad izrādījās sauss, un pārējās dienās bija karsts kā vasarā.
Pagaidījusi, kad viņš nedaudz attālināsies, arī es pacēlos gaisā. Kopā mēs ātri nonācām līdz tikšanās vietai. Pēc sveicienu apmaiņas viņi ieņēma vietas labajā un kreisajā pusē un sāka dalīties ar maģiju — spēju to darīt visiem dralordiem piešķīra Pūķis Priekštecis.
Zeme trīcēja, kad mēs trīs nolaidāmies pils pagalmā. Diezgan plašs, tagad man šķita šaurs, un es steidzos pieņemt cilvēka veidolu. Reginhards darīja to pašu, bet Finbārs nesteidzās.
"Vai tas ir… Kirfarongas dralords?" — Vasiļina jautāja, skatoties uz safīra pūķi.
"Jā," Regs pamāja.
— Kāpēc viņš nepagriežas? — viņa jautāja pēc pāris grūtākām gaidīšanas minūtēm.
Frosts lēnām paskatījās apkārt, apgāja apkārt, pakratīja galvu un skaļi šņāca.
"Viņš nevar," es biju pirmā, kas izteica savas domas.
"Tas nedarbojas… Ir pagājis ilgs laiks bez ēnas…" — garīgi apstiprināja citplanētiešu balss.
Tas nebija Smaragds, ar mani runāja pūķis Frosts.
Tikmēr Zlata nokāpa no sienas un pieskrēja pie mātes un, satverot viņas
