Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

"Es nevaru iedomāties, kā ir iespējams pārvarēt barjeru," iejaucās Finbars. "Es tik tikko varēju tikt pāri Pūķa grēdas virsotnēm." Tas nav viegls pārbaudījums pat pūķim, tas ir šausmīgi nogurdinošs. Ja Reginhards nebūtu mani ielaidis, man būtu nācies atgriezties. Barjeru maģija ir unikāla katram dralordam. Es domāju, ka nav neviena Nirfa, kurš būtu atradis veidu, kā caur barjeru iekļūt Drakendortā.

Viņa vārdos bija iemesls. Pat grūtajos gados, kad Drekendortā un Torisvenā valdīja nirfi un pat tad Rega radītā barjera bija nepārvarama, kas varēja mainīties?

— Kāpēc Finbārs nolēma šturmēt grēdu? — es dīki jautāju, lai tikai novērstu Linas uzmanību.

Man nepatika, kā viņa ik pa brīdim nodrebēja, saviebās un saķēra vēderu. Kā viņa sāks dzemdēt? Godu atbalstīt viņu šajā grūtajā brīdī es labprātāk atstātu viņas vīram.

"Es nezināju, kas notiek Torisvenā," Finbārs atbildēja, nedaudz vilcinoties. — Es nezināju, kurš kļuva par jauno draklordu. Un lidošana lokā prasa daudz ilgāku laiku. Nav svarīgi, vai tā ir Torisvena vai virs jūras.

— Un tā ir taisnība.

Saruna nebija ilga, jo Reginhards atgriezās.

Biroja logi pavērās uz plašā pagalma otru pusi, kur parasti nolaidās pūķis, taču no klejojošajiem bērniem bija viegli izdarīt secinājumus. Un drīz birojā parādījās Drakendortas pūķu kungs. Viņš izbiedēto meiteni veda aiz elkoņa. Jāsaka ļoti skaista.

Spriežot pēc Vasiļinas sejas izteiksmes, viņa to arī atzīmēja. Viņa jautājoši paskatījās uz savu vīru:

— Reg?

Viņš tikai piemiedza viņai aci.

— Eiren, tas ir tavs temats. Un viņai ir dāvana tev,” viņš pēkšņi paziņoja.

Es paskatījos uz meiteni, bet neatcerējos, ka kādreiz būtu viņu satikusi. Mīlīgs, mans tips, bet nepazīstams. Un pārāk jauns, lai piederētu bijušo kaislību grupai. Izplīsis, saplēstās un netīrās drēbēs. Izskatās, ka viņa ieradās Drakendortā ar kājām. Viņš trīc un tik tikko var nostāvēt kājās.

"Nāc tuvāk," es jautāju, mēģinot runāt laipni.

Meitene paspēra divus bailīgus soļus un apstājās. Viņa īsi atskatījās uz Regu.

— Kāds ir tavs vārds? No kurienes tu nāc un kādu dāvanu atnesi man? — neviļus atcerējos Lindara dimantam dāvātās rokassprādzes.

Bet meitene nav bīstama, ja Reginhards viņu atvedis tieši šeit. Esmu pārliecināts, ka jau esmu pārbaudījis, vai nav ļaunprātīgu un aizdomīgu artefaktu.

"L-lisa, nier," meitene paklanījās. — Es esmu no Zinborro pils. Viņa tur kalpoja. Un tu…” viņa uzmanīgi ieskatījās man sejā.

Un tiešām, kā viņa zina, ka es tagad esmu viņas saimnieks? Es nepieņēmu Smaragda izskatu viņas priekšā.

"Mani sauc Eirena Smaragda, un es esmu jūsu draklords."

"Tad man tas jums jāpaziņo," meitene ar redzamu atvieglojumu novērsās un sāka rakņāties pa svārku malu zem klātesošo neizpratnē.

Tikai Reginhards izskatījās tā, it kā viņš skatītos interesantāko no priekšnesumiem.

"Šeit," viņa beidzot pagriezās, ar abām rokām pastiepdama man skablīti.

Niezoša sajūta uz ādas, nieze muskuļos. Priekšnojauta…

Pirms es to redzēju, es jau sapratu, ko viņi man grasās "dāvināt". Ar godbijību viņš paņēma apvalku no viņas rokām un uzmanīgi izvilka asmeni, pārliecinoties, ka viņa sajūtas nemaldina.

Tiklīdz jūs paņēmāt Poisoner aiz roktura, enerģija saskrēja pa vēnām. Es sajutu kaut ko tādu, ko vēl nebiju pieredzējis. Tas ir līdzīgs reibumam un gandarījumam par labu treniņu. Līdzīgi neierobežotai mīlestībai…

Tātad tas ir tas, ko nozīmē piederēt ierobežojuma atslēgai! Tagad Thorisven ir mans uz visiem laikiem.

Es arī uzreiz sapratu, kāpēc Lizai izdevās tikt cauri barjerai. Regs deva atļauju limita draklordam Torisvenam un līdz ar to arī atslēgai. Nav svarīgi, vai tu esi kopā ar dralordu vai nē. Galvenais ir galvenais, pretējā gadījumā Liza nekad nebūtu pārvarējusi aizsardzību.

"Paldies," viņš aizsmacis pateicās, iegrimis krēslā.

Man vajadzēja aizdomāties, kur viņa to dabūja un kā viņa zināja, ka es te būšu, bet man vajadzēja nākt pie prāta.

"Es pirmo reizi paņēmu atslēgu," Regs atzīmēja, un viņš un Finbārs man zinoši uzsmaidīja. — Liza, pastāsti, no kurienes tu dabūji šo ieroci? — Reginhards man jautāja.

— Viņš bija pie Nyera Marina, kad mēs satikāmies. Mani norīkoja pie viņas par kambari un istabeni, un mēs sadraudzējāmies.

No Līnas atskanēja pārsteigts izsauciens, un Liza viņai uzsmaidīja.

— Nyera Shadow, tu un tava māsa esi ļoti līdzīgas, tikai tavas acis atšķiras. Nierai Marinai tevis šausmīgi pietrūkst, viņa ļoti priecāsies tevi satikt. Un…” viņa pēkšņi kļuva drūma, un tad pielika roku pie mutes, šausmās uz mums lūkojoties.

— Kas? Kas vainas Marinai? Kas vainas manai māsai? “Vasiļina mēģināja uzlēkt, bet noelsās un apsēdās atpakaļ.

"Viņa noteikti dzemdēs jebkurā dienā ar šādu ātrumu!" — es nodomāju jau neskaitāmo reizi.

“Mēs aizbēgām no Zinborro pils. Kopā viņi devās uz Drakendortu, bet Nirfeats sūtīja vajāt. Nyera Marina man palīdzēja aizbēgt, taču viņu notvēra un nācās aizvest uz grāfa Zinboro pili. Tur vajadzētu izrādi, un Marina nomainīs jaunāko Erlīnu, kura vēl nav sasniegusi savus spēkus.

— Ko tu ar to domā nomainīt Erlīnu? — Vasiļina kļuva piesardzīga un apturēja vīra roku, kas viņu vēdināja ar kabatlakatiņu.

– Šķiet, ka nirfeti plāno apprecēties ar māsām Zinborro, un Njērs Gaero, kā redzēja Marinu, arī nolēma piedalīties šovā. Bet, man šķiet… Tas ir, Nyera Marina tā teica, ka laulības nebūs. Tas viss ir meli, un meitenes gaida kaut kas šausmīgs. Gaero viņai par to pastāstīja.

— Kas ir šis Gaero?! — es uzliesmoju, un meitene nodrebēja.

— N-nirfeāts un n-nekromants. Slikts puisis!

— Vai tu esi slikts? — mēs ar Regu unisonā vaicājām.

— Jā! Nyera Marina viņu tā sauc, kad neviens nedzird.

“Tā kā mana māsa kādu nosauca par slikto puisi, viņš noteikti nav labs cilvēks,” Vasiļina sarauca pieri. — Liza, sēdies. Jūs tik tikko varat nostāvēt kājās. Un pasaki man visu patiesi.

— Kad ir izrāde? — Es nevarēju to izturēt.

Meitene sāka kaut ko skaitīt uz pirkstiem, saraucot pieri uz pieres. Tad viņa paskatījās uz mums ar skaidrām acīm un ar šausmām atbildēja:

— Acīmredzot… Šodien izrādās!

"Es nekavējoties dodos