Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš
"Es tev teicu, ēdiet pilī!" — nekromants iesaucās un uzmeta man ar ūdens kolbu. — Pa to laiku tu būsi izsalcis kā sods par to, ka piespiedi mani skriet pēc tevis.
radījums! ķēms! Iesaldēt! Morga iemītnieks un krematorijas krāsns pastāvīgais iedzīvotājs! Ēzeļa dibens ar vēderu! Kāpēc tārpi tevi apēstu? Lai savs wargs tevi sajauc ar cukurkaulu. Lai šis bardaks tevī pārvēršas par stikla lauskām!
Bet, lai arī cik izsmalcināts es biju jaunu lāstu un lāstu izgudrošanā, lai arī cik es ar naidpilnu skatienu blenzu uz Badu, diemžēl nekas ar viņu nenotika. Nekromants sēdēja un atklāti baudīja putru, pat ne reizi neaizrijās.
Atklāti sakot, šāds pazemojums uz mani iedarbojās nomācoši. Pat Cvetkovs nekad neko tādu sev neatļāvās. Kāda morāle ir vietējiem?
Apsolījusi sev pie pirmās izdevības viņam atriebties, viņa iedzēra ūdeni un devās gulēt. No rīta neviens mani neapžēloja, neskatoties uz to, ka vēders skaļi prasīja aprīt. Jā, jā, tieši šādā redakcijā. Citādi to pateikt nevar.
Un atkal man nācās kratīties seglos, šoreiz sakožot zobus, jo sāp viss, kas varēja sāpēt, un pat lietas, par kurām man nebija aizdomas. Bet es to izturēju, jo nevēlējos vēl vairāk izrādīt vājumu Bad Guy priekšā. Nu, protams, es arī negribēju iet kā kūtsmēslu ķīpa.
Kad devāmies uz pazīstamām vietām un parādījās Zinborro pils, es sapratu, cik tālu spējām tikt saviem spēkiem. Nu, protams, nācās taisīt atpūtas pieturas un pasēdēt patversmēs, lai mūs neredz. Kopumā tas nebija tik tālu no Zinborro līdz Drakendorta robežai. Vajadzēja nozagt vēl vienu zirgu un bez apstājas dzīt dienu un nakti, tad jau mēs būtu Nirfeats neaizsniedzami. Eh, kaut es iepriekš zinātu grafiku…
Kheress mūs sagaidīja zālē. Saspiedusi lūpas, viņa paskatījās uz mani ar aizvainotas valdošās dāmas gaisu.
"Kā jūs varējāt mums atlīdzināt par mūsu viesmīlību?"
"Es justos vainīgs, ja jums nebūtu savtīgu plānu attiecībā uz mani," es atteicu.
— Nelieši! — Heresa nošņāca un pacēla roku, lai man trāpītu, bet Gaero pārtvēra viņas roku.
"Nyera Zinborro, es pati sodīšu šo meiteni, kad pienāks laiks." Tikmēr saved viņu kārtībā. Parīt viņai vajadzētu būt iespējai piedalīties sacensībās.
"Tava griba, nier Gaero," Erlesas skatiens man nesolīja neko labu.
"Neiznīcini Nieru Friso, Erlesa." Atcerieties, ka kungiem ir jābūt izvēlei. Citādi tev būs jāiepazīstina ar visām savām meitām,” Gaero ielauzās ļaunā smaidā un, mūs pametis, izgāja ārā.
Spriežot pēc tā, kā Vārna nobālēja, draudiem bija ietekme. Bet tas man nelika justies labāk…
— Aizved Nieru Friso uz viņai ierādīto istabu un palīdzi savest kārtībā! — Erlessa pavēlēja.
— Un atnes ēdienu! — Es atgādināju, uztraucoties, ka šoreiz netikšu uzaicināts uz vakariņām.
Šoreiz mani apsargāja un Nirfeats to izdarīja, it kā neuzticētos vietējiem sargiem. Viņi mani aizveda uz nelielu istabiņu, kurā bija kaut kas līdzīgs gultai un aizrestotam logam. Nevis kamera, bet tīra cietuma kamera! Par laimi, tualete atrodas aiz atsevišķām durvīm, nevis koka vanniņas formā, bet tas joprojām nav patīkami. Palikusi viena, nolēmu iet gulēt, īsti necerot uz vakariņām. Bet viņi man to joprojām pasniedza. Maizes gabals un glāze zāļu uzlējuma. Tas ir viss…
23. nodaļa. Eirena Smaragda, Sasniedzamības Draklords Torisvens
Dortholas pils, Drakendort Reach, divas dienas pēc Marinas sagūstīšanas
Blakus Dimanta ēnai bija daudz vieglāk pieņemt cilvēka formu. Pēdējā laikā arvien vairāk saskāros ar grūtībām šajā jautājumā, taču situācija mainījās, kad ieraudzīju Marinu. Un, lai arī viņa nebija tuvumā, man spēku deva vien doma, ka viņa eksistē, viņa ir mana Ēna un viņa ir kaut kur šeit — Robežās.
"Es nedomāju, ka teikšu to, bet es priecājos jūs redzēt," Vasilina paskatījās ar cerību: "Vai jums ir ziņas par manu māsu?"
— Jā un nē. Bet es to vēl neesmu atradis, ja tu to domāji. Atvainojiet.
"Nekas," Līna saprotoši pamāja ar galvu un sakoda zobus.
Bija skaidrs, ka viņa šobrīd būtu pati devusies meklēšanā, ja varētu. Kurš viņu atlaidīs? Jebkurš ceļojums grūtniecības laikā ir neapdomīgs.
"Man jārunā ar Reginhardu, tāpēc es atnācu."
Pat uz pūķa spārniem šķērsot divas robežas nav viegli. Un, ja tagad es varēju sekot pūķu takām līdz pašai Torisvenas un Drakendortas robežai, tad tālāk tas man prasīja plivināt spārnus gandrīz vienu dienu.
— Tēvocis Eirens! — zeltmatainais zibens mani gandrīz nogāza no kājām, apskaujot.
— Princese! — Paglaudīju meitenei pa galvu un zem Vasiļinas saspringtā skatiena steidzos taisnoties: "Piedod, Zlata, man šodien nav dāvanas." Es steidzos, tāpēc tikai saldumi. Vai var? — Viņš jautājoši paskatījās uz viņas māti.
Viņa uzreiz atslāba un pamāja, un es pasniedzu meitenei marmelādes konfekšu kārbu.
“Tos pagatavoja grāfa Anneri sieva vienā no Torisvenas ziemeļu ērlingiem pēc senas ģimenes receptes. “Ļoti garšīgi un veselīgi,” es piebildu, zinot, ka Dimanta ēnai ir īpaša attieksme pret saldumiem.
Reginhards Berlians jau gāja lejā pa platajām kāpnēm. Izmantojot to, ka mammas uzmanību novērsa vīrs, Zlata mani parāva aiz piedurknes.
— Foršs nazis, tēvocis Eiren! Paldies! Mamma to paņēma un paslēpa no manis, bet es tik un tā nozagu. Viņai nav ne jausmas,” meitene ieķiķināja plaukstā un huligāniski piemiedza man ar aci, un uzreiz ieguva vispieklājīgāko izskatu, tiklīdz Lina paskatījās mūsu virzienā.
"Būsim piesardzīgs, pretējā gadījumā mēs abi sajuksimies," es tikpat klusi atbildēju, kad Lina bija apjucis. — Sveiks, Reginhard! Atvainojos, ka atkal traucēju, bet man vajag padomu,” es devos uz dimanta pusi.
— Sveika, Eiren. Prieks būt noderīgs. Vai jūs gūstat panākumus Ēnas meklējumos?
"Jā un nē," es nevarēju smagi nopūsties. — Man ar tevi jākonsultējas.
— Lina, pasūti pusdienas pasniegt manā birojā un pievienojies mums. Tev taču nav iebildumu pret manas Ēnas klātbūtni, vai ne, Eirēna?
Līna pamāja. Tajā pašā laikā viņas skatiens, kas bija vērsts uz vīru, bija mīlestības pilns, un es izjutu vieglu
