Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš

— Un kā tas darbojas? — jautāju klusumam.

Varbūt jāizvelk zobens un viss nokārtosies pats no sevis?

Tas neveidojās, un es nevarēju iedomāties neko labāku, kā tikai iebāzt zobenu šajā stalagmītu kopā.

Lūk, kur notika brīnums!

Elsodama viņa atkāpās un atlaida zobenu.

Un kā es nevarēju viņu nelaist vaļā, kad viņš tika burtiski izvilkts no mana tvēriena. Iebāzis savu galu tur, kur pirms mirkļa tik ērti bija iekārtojies zirneklis, tas nenokrita, bet palika vertikālā stāvoklī un manā acu priekšā sāka kārtiņu pa slānim pārklāties ar sarmu. Jā, tik ātri, ka, kad pirmais sasniedza augšējo galu, nākamais jau viņu panāca.

Darbību pavadīja spilgtas gaismas viļņi un tā turpinājās, līdz zobens bija pilnībā pārklāts ar caurspīdīga gaiši zila akmens apvalku. Tagad to diez vai varēja atšķirt no citiem stalagmītiem.

Nemirkšķinot es vēroju, kā notiek burvība, līdz gaisma pārstāja mirgot.

— Eh… Tas viss? Ko tālāk? — jautāju zirneklim, jo neviena cita nebija.

Sefira nekļuva pļāpīgāka, tāpēc nācās apmierināties ar klusēšanu. Nolēmu pagaidīt, bet pagāja minūtes. Pieci… Desmit…

Čili nodrebinot, sapratu, ka pazemes angārā ir diezgan forši un, ja uzkavēšos šeit ilgāk, noteikti saķertu iesnas. Man riebjas būt aukstam!

Es nedomāju slimot. Es nevaru iekļūt šādās nepatikšanās bez zobena, ja pat nav zāles pret drudzi. Nē, tur droši vien bija daži augi. Varbūt pat saules ēdāja ziedlapiņas varētu palīdzēt, taču es negribēju eksperimentēt, bet es pieņēmu domu, ka tuvākajā laikā studēšu medicīnas uzziņu grāmatas, ja tādas ir vietējā bibliotēkā.

Godīgi sakot, biju nedaudz vīlies. Man bija slēpta cerība, ka zobena uzlādēšana notiks uzreiz, taču šķiet, ka šis process prasīja laiku.

"Labi, es nākšu vēlāk," es neapmierināti nomurminu un devos uz izeju.

Savādi, bet Sfira rikšoja pēc manis. Tagad viņa skrēja nevis priekšā, bet blakus, saglabājot pāris metru distanci.

— Vai tu… Varbūt tu iziesi pastaigā pa nakti aiz vārtiem? Tikai nebaidiet ciema iedzīvotājus un neēdiet cilvēkus. Jūs nevarat ēst labos, bet jūs varat ēst sliktos,” es spriedu, atceroties priekšnieku. Galu galā ne viņš, ne viņa komanda nešķita labie puiši. Bet ja viņi tiks galā ar zirnekli? Acīmredzot Nirfeats par maģiju zina daudz vairāk nekā es. — Tikai esi uzmanīgs. Un… pa dienu vari šeit atgriezties un pagulēt,” es laipni atļāvos, un tomēr pārdomāju: “Nē, labāk nevienu neēst, ja vien neatļauju, citādi nekad nevar zināt…”

Šķita, ka zirneklis to tikai gaidīja. Paātrinot ātrumu, viņa rikšoja uz izejas pusi un ļoti ātri pazuda no redzesloka.

"Hmm…" izejot uz ielas, paskatījos apkārt, izstaipījos, sajutusi, cik patīkami mani sasilda Pūķis un Ēna, un nolēmu atkal doties uz jūru.

Bet tad puķu pūķis ar izmisīgu saucienu uzlidoja man virsū.

Maiga laima zaļa ar neticami sudrabaini rozā acīm un nedaudz tumšāku zaļu cekuls — tas pats mazais pūķis, kas patika Sonicam, es atpazinu spārnoto skaistumu. Ietriekusies man krūtīs, tā ar grūtībām atrada līdzsvaru un atkal kaut ko izmisīgi čīkstēja, lidinoties gaisā manas sejas priekšā.

— Sonic! — es iesaucos.

Un mazais pūķis, pabeidzis salto, aizlidoja pretējā virzienā, un es skrēju viņai pakaļ. Reiz pagalmā es redzēju nebijušu skatu. Visi ziedi pulcējās vienuviet un sarindojās lielā aplī. Viņu bija vismaz piecdesmit! Es nekad neesmu pamanījis, ka viņu šeit ir tik daudz. Viņi sinhroni čīkstēja uz vienas nots un vienlaikus plivināja spārnus, tas izrādījās diezgan skaļi un ritmiski, kā kāds pagānu rituāls.

Apļa iekšpusē riņķoja divi zili ziedi, viens ar zaļu ģerboni — Sonic un viņa brālis Screwtape. Apstājos dažus soļus tālāk, lai netraucētu puķu lāčus. Mazais pūķis kaut ko satraucoši čivināja, lidinādams man pie auss.

"Neuztraucieties, Sonic noteikti uzvarēs," es viņu iedrošināju un pasniedzu viņai savu plaukstu.

Tajā brīdī Screwtepe ieskrēja brālī un satvēra viņu aiz skausta. Sonics izmisīgi pretojās, mēģināja izvairīties, taču nekas neizdevās. Cīņas puķes iekrita zālē, radot skaņas, kas līdzīgas apmierinātai kaķu murrāšanai. Mazo pūķu izmisīgā cīņa ar šīm mājīgajām skaņām gāja tik slikti, ka es gandrīz nespēju novaldīt smaidu.

Zāles stublāji šūpojās, rādot aptuveno pūķu kustības trajektoriju, un tad tie sasparojās. Abas ir pamatīgi nobružātas, ar izspūrušiem kušķiem, kuros iestrēgušas dažas sēklas un nelieli gruži. Bet ļaunākais bija tas, ka manam pūķim bija saplēsts viens spārns, un bija skaidrs, cik grūti viņam bija noturēties gaisā.

Skrūvlente izskatījās pārliecinātāka. Ienaidnieka stāvoklis deva viņam cīņas sparu. Izlaidis draudīgu trilu, viņš kā bulta metās pretī Sonicam un ar strauju sitienu aizsvieda viņu tālu aiz apļa. Mazais pūķis atliecās un plīvoja, gandrīz nokrītot no manas plaukstas. Viņas milzīgās acis liecināja par tīru izmisumu. Kopā mēs skatījāmies uz vietu, kur Sonics bija pazudis zālē.

Mans pirmais impulss bija steigties pie uzvarētā pūķa un atrast viņu biezajā zālē. Bet tad es atcerējos, cik drosmīgi viņš metās pie zēniem, sargādams brāli, un kā viņš novērsa zirnekļa uzmanību, lai es varētu drošībā paslēpties. Mani noturēja tikai sapratne, ka, ja es steigšu palīgā savam draugam, es iedragāšu viņa autoritāti un viņš vairs nebūs karalis.

Sekundes pagāja viena pēc otras, Sonic joprojām neparādījās. Ak, kā es gribēju paņemt mušu sitēju un uzsist šo nekaunīgo skrūvju lenti! Man nemaz nebija žēl šo nepateicīgo huligānu, kurš pat nav pelnījis brāļa kušķi!

Pūķis bija pirmais no mums, kas salūza.

Viņa metās uz priekšu, lai atrastu savu mīļāko garajā zālē, bet Skrūvlente izlidoja, lai viņu pārtvertu. Viņš ar spārniem trāpīja tam tieši deguna priekšā, liekot viņam bailēs atkāpties. Mazais pūķis čīkstēja un šaudījās vienā virzienā, tad otrā, bet viņš atkārtoja viņas kustības, nelaižot vaļā…

Man tas nepavisam nepatika, un es biju gatavs iznīcināt laupītāju, kurš bija ielauzies vietējā ganāmpulka mierīgajā dzīvē, taču tad zāle čaukstēja un Sonics pacēlās gaisā. Bija skaidrs, ka viņam bija ļoti grūti noturēties gaisā. Skrūvlente viņu diezgan smagi piekāva, taču pūķa neticami krāsaino acu apņēmība lika man sakņoties.

Viņš spītīgi lidoja pretī mazajam pūķim un nemiera cēlājam, kurš viņu kaitināja, kurš piespieda viņu steigties un izvairīties. Bet viņa pēkšņi ieraudzīja Sonicu un, izdvesot skumju