Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš
Sefira pacietīgi gaidīja mani pie pagrieziena. Tas ir neticami, bet tā tas notika! Tiklīdz es turpināju ceļu, viņa atdzīvojās un rikšoja uz priekšu. Kad abi bijām pie kāpnēm, sākās problēmas. Manai gidei nebija viegli nokāpt lejā, un man bija negaidīti skumji, vērojot, kā viņa no katra soļa krīt pa papēžiem.
— Pagaidi! — Es viņu apturēju un atgriezos koridorā, kur nesen savākto atkritumu kaudzē atradu uz divām daļām salauztu piemērota izmēra lielu trauku un atgriezos. — Ielīst un sēdi mierīgi. Ja tu mani nobiedēsi, es tevi pametīšu, saproti?
Mana sirds sažņaudzās, kad Sfira uzmanīgi uzrāpās uz pusi trauka un sastinga, viņas ķepas bija iebāztas, un mēs sākām pieklājīgi nolaisties. Klusi, jo baidījos paklupt un nogāzt zirnekli sev virsū.
Ja kāds mani tagad redzētu! Es histēriski iesmējos, iedomājoties, kā izskatos no malas.
Pilnīgā nopostītā pamesta pils, un te es nesaju šausmīgas brokastis uz saplēstas šķīvja. Cik rāpojoša aina, kā teiktu Agripina!
Pirmajā stāvā es ļāvu Sfīrai atkal nokrist zemē, jūtoties atvieglota. Dzirdot manus soļus, Maruska nepacietīgi nopūta, un es grasījos viņu palaist ārā, taču pārdomāju. Kazai ir ļoti skaidra reakcija uz manu jauno “draugu” — atrodi un iznīcini.
Kad mēs ar Sfiru sasniedzām man jau pazīstamo resti un zirneklis metās starp biezajiem stieņiem, es apstājos.
— Ko man darīt? Sim-sim, atveriet?
Godīgi sakot, es tikai jokojos, bet… Tiklīdz es izdarīju šo vienkāršo burvestību, reste nodrebēja un rāpoja augšā ar klusu slīpēšanas skaņu, atbrīvojot eju…
16. nodaļa. Episkas vietas un cīņas
Līdz brīdim, kad es pārstāju skatīties uz restēm, zirneklis bija paguvis pazust tumsā. Paspērusi dažus soļus aiz viņas, es apstājos pie malas, kur beidzās gaisma, un gaidīju, kad acis pierod pie krēslas.
— Hmmm, tas būtu kabatas lukturīša vērts… uh! Paķer lāpu.
Vilcinoties gāju vēl dažus soļus, iztēlojoties, kā mani no visām pusēm ieskauj tieši vienādi mataini zirnekļu ķermeņi, taču pēkšņi atskanēja maiga mirkšķināšana, un uz sienām sāka mirdzēt atsevišķi akmeņi. Ar katru manu soli viņu kļuva arvien vairāk. Kāds iekārtoja tuneli, kas ved uz cietumu, starp parastajiem akmeņiem, tie ir interesanti.
— Oho! — Pieskāros vienam tādam mirdzošam akmenim, atklājot, ka tas ir aukstāks par pārējo.
Zilā gaisma, nevis auksta, bet diezgan maiga, pārpludināja telpu. Tas neapžilbināja manas acis un deva iespēju paskatīties apkārt. Ik pēc pāris metriem no tuneļa atzaroja sānu zari, simetriski visā redzamajā celiņa garumā.
Un arī šie akmeņi man kaut ko atgādināja… Es nekad neatcerējos, ko tieši, jo mani novērsa atgriežamā Sefīra. Godīgi sakot, es viņu uzreiz nepazinu un, čīkstot, mēģināju man spert, bet zirneklis veikli izvairījās un izmisīgi metās prom.
"Piedod, es nekad pie tevis nepieradīšu," es samulsusi atvainojos. — Uz priekšu?
Pa ceļam es apskatīju katru zaru, bet šobrīd nebiju gatavs tos izpētīt. Ir pārāk biedējoši apmaldīties, ja nu zem pils ir vesels labirints šādu eju? Nē, labāk šādās vietās doties ar speciālu aprīkojumu, tāpēc to visu atstāšu vēlākam laikam.
Un tomēr es nevarēju pretoties un iegriezos vienā no zariem, lai pārbaudītu, kas atrodas aiz tuvākajām durvīm. Izrādījās, ka daži maisi tur tika glabāti lielos daudzumos. Vienu atraisījis, es atklāju graudus. Kvieši? Kāpēc viņi to nesasmalcināja? Vai arī tas tika atstāts sēklām?
Par lauksaimniecību zināju ļoti maz, bet Agripina man varēja pastāstīt visu un jebko: kas un kur aug, kā laistīt to vai citu augu, kādas slimības vai kukaiņu kaitēkļi to apdraud.
Šie smalkumi man uzpūta galvu, pat vairāk nekā viņas gangsteru sērija. Varbūt, protams, velti es tajā neiedziļinājos un tagad šīs zināšanas tiks izmantotas turpmākai lietošanai? Bet es nekad nedomāju, ka tādas lietas man kādreiz noderēs.
Pārbaudījis vēl vairākus zarus pēc kārtas, es nerakņājos pa atklātajām mantām, taču izdarīju zināmus secinājumus — kāds marodieris nebija spēris kāju šajos karceros. Nekas nav salauzts, apgāzts vai izlaupīts. Viss tika uzturēts kārtībā un pat neliecināja par mitruma vai grauzēju bojājumiem, taču pils tukšuma gados to pašu graudu vajadzēja apēst žurkām vai pelēm. Iespējams, laupītāji neizdomāja burvju vārdus, lai iekļūtu Ali Babas alā, un maģija pasargāja pagrabus no kaitēkļiem. Kas vēl?
Labi, noliktavas pagaidīs, tagad zobena remonts ir daudz svarīgāks. Atgriezos galvenajā ejā, kur mani pacietīgi gaidīja zirneklis. Pārsteidzoši, šķiet, ka es sāku pie tā pierast un pat jutos mazliet mazāk riebīgs.
Mēs neapstājāmies tālāk, līdz sasniedzām milzīgu apaļu zāli. Atšķirībā no gaiteņa, tas bija pilnībā veidots no maigi mirgojošiem blokiem, un tikai tagad es pēkšņi sapratu, ko tieši tie man atgādināja.
Pūķa ala!
Iespaidu pastiprināja arī akmens “krūms” — sava veida stalagmīta kristālu uzkrājums tālās sienas dziļumā. Tiklīdz es iegāju augstā arkveida ejā, un…
— Ak, ak! — pamāju ar rokām, saglabājot līdzsvaru. — Aizej vismaz uz ledus slidot šeit!
Bloki, ar kuriem tika ieklāta grīda, izrādījās gludi kā spogulis, un no mums abiem Sfira jutās daudz pārliecinātāka. Aptaustījusi ķepas, viņa devās tieši uz stalagmītu krūmu un ielīda iekšā. Es piesardzīgi sekoju viņai, pa ceļam skatoties apkārt.
Kāpēc šī vieta? Kāpēc tas ir tik plašs un tukšs? Varbūt šeit kaut kas tika glabāts agrāk? Kaut kas milzīgs.
— Jā. Lidmašīna, ne mazāk,” es pasmaidīju, cenšoties visu iespējamo, lai aizdzītu vienīgo loģisko domu par pūķi.
Mani arī ļoti interesēja, vai tie ir dārgakmeņi? Vai nākotnē ir iespējams tos izmantot kā naudu, ja no šiem kristāliem atdalīsit dažus gabaliņus?
Tieši ar tādiem savtīgiem plāniem es pietuvojos stalagmītiem. Uzmanīgi ieskatoties kodolā, viņa atklāja, ka Sefīra tur jau ir ērti iesēdusies īpašā ieplakā. Iebāzusi pūkainās ķepas, viņa pārvērtās, hmm… par diezgan aizkustinošu kamolu ar acīm, kas skatījās uz mani diezgan inteliģenti.
Es nezinu, kā, bet tajā brīdī es sapratu, ka viņa šeit ir laimīga.
– Šī ir tā maģiskā vieta, vai ne? — Es pat mēģināju ar viņu maigi runāt, bet, kā jau bija gaidāms, zirneklis man neatbildēja.
Cerībā, ka man kaut kā pietrūkst, es vēlreiz paskatījos apkārt, bet manai vecajai acij vairs
