Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš
Skrūvlente mani vairs netraucēja ar pļāpāšanu. Viņš klusībā man sekoja kā aste, kas, pārsteidzošā kārtā, mani nekaitināja. Grūti bija atzīties, bet ar viņu blakus bija sajūta, ka neesmu viena. Bet kaut kāds latentais nemiers manā dvēselē pieauga, tuvojoties pilij.
Ir sajūta, ka joprojām neko nezini, bet kaut kas no augšas it kā saka, ka kaut kas ir noticis. Kaut kas slikts. Uz priekšu gaida kaut kādas nepatikšanas, un no tām nevar izvairīties, no tām nevar atbrīvoties…
Tā arī šoreiz. Es saviebos un berzēju krūtis pie saules pinuma, skatījos apkārtni un prātoju, vai nevajadzētu nogriezties no taciņas uz mežu, kas sākās uzreiz pa kreisi zemienē. Bet nē. Es neredzēju nevienu un neko ne debesīs, ne pie pils, ne uz ceļa.
"Hei, Skrūvlente," es saucu pūķim. — Vai tu neko tādu nejūti? Vai šeit ir kaut kas bīstams?
Godīgi sakot, domāju, ka puķu drake mani atsūtīs, bet nē. Viņš labprāt pielidoja tuvāk, tad pacēlās augstāk un sāka grozīt galvu ar dziedātu cekuls, un tad kā mazs zils putns metās uz mežu un pazuda starp kokiem. Un gandrīz uzreiz atskanēja sirdi plosoša sievietes čīkstēšana.
17. nodaļa. Kā jebkuram mūsdienu pilsētniekam
Kā jebkuram mūsdienu pilsētniekam, kurš nav pieradis, ka uz viņu šādi kliedz par sīkumiem, mana sirds acumirklī sāka dauzīties no spēcīga adrenalīna pieplūduma. Pat manas acis kļuva tumšas. Uz šādiem kliedzieniem ir kaut kāda dzīvnieciska reakcija. Iespējams, pēc tāda paša principa reaģē arī nobijies zirgu bars, kas paceļas un metas, neizrādot ceļu, tiklīdz kāds no viņiem nobīstas.
Izdzīvošanas likums — vispirms skrien, tad domā kāpēc un no kā.
Un tomēr es esmu cilvēks, un tāpēc paliku uz vietas, lai gan visvairāk gribējās pilnā ātrumā skriet uz pili un ar maģisku aizsardzību paslēpties aiz uzticamiem mūriem.
Es sastingu neizpratnē, nezinādama, ko darīt vislabāk. Ko nosaka veselais saprāts vai sirdsapziņa?
Bet, ja es nobēšos un aizbēgšu, es nevarēšu aizmigt, domājot, ka es pametu cilvēku, kas nokļuvis grūtībās, pat nemēģinot nākt palīgā. Lai gan es patiešām nevēlos, man kaut kā rūpīgi jāpārbauda, kas tur notika.
"Varbūt viņa vienkārši sastiepa kāju vai, vēl ļaunāk, salauza to un sāka kliegt kā traka?" — viņa skaļi, ne pārāk pārliecināti ierosināja.
Mana balss mani nedaudz nomierināja un, raustīdamies no neapmierinātības ar savu gļēvulību un reizē pārgalvību, es pametu taciņu un steidzos uz mežu, bažīgi ielūkojoties spraugā, kur bija pazudusi Skrūvlente.
Puķu pūķis izlidoja man pretī, kad es tikko tuvojos makšķerēšanas auklai, un izmisīgi šaudījās ap manu galvu, izraisot satraukumu un paniku.
— Tur! Tur! Daži cilvēki un… tas!
Es maz sapratu no viņa apmulsušās pļāpāšanas. Šķiet, ka viņš nevarēja izteikties tik skaidri kā labi lasītais Sonic, vai arī saikne starp mums vēl nebija tik spēcīga. Taču nebija šaubu, ka ir noticis kaut kas neparasts.
— Nerunā par to! — es nošņācu pie puķu atvilktnes. — Runājiet mierīgi! Kādi cilvēki ir un kas ar viņiem ir “tas”?
Mani visvairāk uztrauca tas, ka šī "lieta" neizrādītos kā vietējo sikspārņu bars vai kaut kādi karogi. Es jau esmu redzējis pietiekami daudz, lai mana iztēle atzītu, ka pastāv citi neticami ļaunie gari.
— Tur ir cilvēki! Kā jums tie paši cilvēki! — Skrūvlente mani mulsināja vēl vairāk.
— Tādi cilvēki kā es?!
Atklāti sakot, manā dvēselē uzliesmoja cerība. Ko darīt, ja es neesmu vienīgais, kurš nokļuva Dragon Reaches pasaulē? Varbūt man nezināmi spēki pārcēla šurp manus tautiešus? Kopā izkļūt būs daudz vieglāk…
Vai varbūt mazo pūķi nobiedēja speciālo spēku vienība, kas atklāja dīvainu caurumu citai pasaulei vai pat īstu tanku? Ja tas tā ir, tad varu saprast vietējo meiteni. Ieraugot kaut ko tādu, jums nebūs tik daudz kliegt.
Tā es nodomāju, steigšus dodoties starp kokiem, kas stipri atgādināja zemes apses. Bieži auga pelēki stumbri, ne pārāk resni, un starp tiem bija zāle, tāda, kāda aizauga pils pagalmā, tikai plānāka un zemāka. Šad un tad nācās aust ap ērkšķainajiem krūmiem, kurus nodēvēju par mežrozītēm.
Ja nebūtu puķu pūķa, es jau būtu apmaldījies šajā mazajā stūrītī un, iespējams, būtu iznācis tāpat, kā ienācu, bet Skrūvlente turpināja atgriezties, nepacietīgi čivināt, palīdzot man izvēlēties pareizo ceļu.
Diezgan noskrāpēts, izkāpu līdz meža malai, aiz kuras atradu šauru taciņu tīkla klātu nobraucienu līdz upei. Es nezinu, vai tā ir Berliantar vai tā pieteka, kuras aizmugures ūdeņos es aplaupīju citu cilvēku tīklus, bet šeit upe pienāca ļoti tuvu mežam un ceļam, pa kuru es gāju uz jūru.
Bet ne tas mani lika apmulsināt un skriet atpakaļ biezoknī.
Nav speciālo spēku vai tanku, kas mani glābtu. Protams, es sapņoju. Upe šeit, strauji liecoties, izveidoja līkumu, un šajā vietā stāvajā krastā pietauvojās kuģis, uz kura šaubīga izskata ļaundari, sasietām rokām pa šaurām ejām, dzina cilvēkus. Spriežot pēc viņu izbiedētā izskata, viņi nekad labprātīgi nebūtu iekāpuši šajā laivā, taču pie jostas piesprādzētās aizsargu smagās nūjas, pātagas un zobeni darīja savu.
Visi ieslodzītie bija jauni, trīs spēcīgi puiši un sešas meitenes. Nez kāpēc meitenēm rokas bija sasietas priekšā, puišiem — aizmugurē. Šeit bija arī dažāda vecuma bērni. No vienaudžiem Silanu un Maķedoniju, līdz pavisam maziem — piecus līdz septiņus gadus veciem.
— Lūdzu, atlaidiet mazos! — lūdza īsa auguma meitene, kas stāvēja pie pašas ejas.
Tā vietā, lai atbildētu, viņa tika rupji iegrūsta mugurā. Spērusi vairākus soļus pa koka eju, viņa zaudēja līdzsvaru un uzlidoja uz priekšu uz klāja, neveikli noliekot sev priekšā sasietas rokas. Sitot pa dēļiem, viņa kliedza — neviens no otras puses pat nedomāja viņai palīdzēt, bija dzirdama tikai ņirgāšanās.
— Ak, tu nobružātais skoomas! — lūstošā balsī iekliedzās cirtaini rudmatains zēns, kurš izskatījās tikpat vecs kā mani nesenie viesi.
Tikpat drukns un apaļas sejas
