Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš
"Es neko daudz nezinu par cilvēku pārtiku, bet…" viņš paskatījās debesīs. — Seko man, es tev kaut ko parādīšu!
Negaidījis atbildi, viņš aizlidoja taisni uz pils mūri, un es piecēlos un stutēju viņam pakaļ, atstājot redzamu taciņu, kur vēl nesen baidījos to darīt. Vēl bija jāiet uzmanīgi, lai nesavainotos. Man ne tikai nebija ēdiena, bet arī banāls pārsējs.
"Sonic," es saucu. — Tu esi ļoti ātra. Man nav laika!
Šķiet, ka mans jaunais draugs tikai lepojās ar manu lūgumu, bet atgriezās.
— Atvainojiet. Es aizmirsu, cik jūs, cilvēki, esat lēni.
Es gribēju dot mājienu, ka es to noķēru ar roku lidojumā, bet es to neizdarīju. Tāpat kā jebkurš pusaudzis, arī šis pūķis bija neaizsargāts un jūtīgs. Viņa arī iestājās par "cilvēkiem".
"Tieši tādi mēs esam," es piekritu un jautāju: "Sakiet man, Sonic, vai esat šeit redzējis citus cilvēkus, izņemot mani?"
– Šajās sienās? — pūķis bija pārsteigts.
"Jā," es pamāju, nejauši smaidot.
Un atspere saspiesta iekšā. Kāda būs atbilde? Es biju šausmīgi apmulsusi un nesapratu, kam ticēt. Sapņā, delīrijā, realitātes šovā vai savā trakumā? Pēdējais ir visloģiskākais izskaidrojums, ņemot vērā, ka es runāju ar radījumu, kas vienkārši nevar pastāvēt!
Un tomēr man bija ļoti svarīgi uzzināt par cilvēkiem.
— Nē, viņi šeit nenāk. Nevar. Un tur ir ārpusē. Daži pat mēģina iekļūt pilī.
Cik interesanti!
— Tātad, tagad šajās sienās es esmu viens? — viņa noskaidroja, uzmanīgi kāpdama pa akmens pakāpieniem, sekojot lēni lidojošajam ceļvedim.
Viņš piezemējās man uz pleca un, nopietni paskatījies, jautāja:
— Viens. Un šeit ir mans pretjautājums: kā jūs nokļuvāt Dortholā?
— Nezinu. Man šķiet, tāpat kā visi citi,” viņa paraustīja plecus.
— Kā jau visi?! Nevienam tas iepriekš nav izdevies! Ne pirms dzimšanas, ne pēc.
— Kā tad ir? — Es apstājos un paskatījos uz augšu.
Es neskatījos lejup. Pie šaurajām kāpnēm, kas veda uz sienu, nebija margu, un vajadzēja turēties tālāk no malas, lai neatkārtotos lidojums no loga.
— Aizsardzība Dortholā ir nopietna. Pat burvji nevar ar to tikt galā. Slinks skaitlis. Es redzēju tādu neveiksminieku pirms trim dienām. Kad viņa burvestība nedarbojās tā, kā viņš domāja, es pat parādīju viņam savu asti.
Sonic slaveni vicināja savu garo asti ar pūkainu pušķi galā.
Aizsardzība? Burvis?! Burtot! Sonic jau minēja maģisku pavedienu, kas it kā mūs saistīja, bet es to neredzu. Varbūt cita “maģija” man nav pieejama? Bet viņš nerunā par katapultām vai trebušetēm. Uz sienām un torņiem nekas tāds nebija redzams.
No otras puses, ja pēdējo trīs dienu laikā vērīgais Sonic nav saticis nevienu cilvēku Dortholas pils teritorijā, jo pilij ir kaut kāda nepārvarama superaizsardzība, tas nevar vien priecāties kaut vai tāpēc, ka mana teorija par realitāti izrāde neizdodas. Man atliek tikai pārliecināties, ka neesmu zaudējis prātu vai kas vēl ļaunāks. Bet tad…
Izlēmusi savās spekulācijās neskriet lokomotīvei pa priekšu, viņa jautāja:
— Sonic, kā izskatās šī aizsardzība?
— Kā lai es zinu? Viņa ir neredzama! — puķu atvilktņu karalis piekāpīgi nošņāca.
Fu! Es jūtos labāk!
Tikmēr kāpnes beidzās un es atrados uz sienas.
Skats no šejienes bija tāds, ka man palika bez vārda. Viņa paspēra dažus soļus un satvēra zobratu, lūkodama saulrietu virs jūras.
— S-sonic, kas tas ir?!
Zemu, tikko pieskaroties ūdens virsmas malai, karājās koši zeltains saules disks, ko ieskauj koši, un mazliet tālāk, pa pusei iegremdēts aiz horizonta, otrs. Blāvāks un mazāks. It kā viņš paliktu aiz sava vecākā brāļa.
Šo es jau redzēju šodien, bet tad saules bija tuvumā, un es nolēmu, ka tās ir tikai manas iztēles. Vai vismaz redzēt dubultā. Bet tagad viss bija pavisam savādāk.
— Kur? — mazais pūķis uzlidoja no mana pleca, uzlidoja virs zobrata un sāka griezties.
— Vai tu redzi to, ko es redzu? — viņa jautāja un nervozi ķiķināja.
Kā ir jautāt kļūmei, vai man ir kļūmes?
"Šodien saulriets ir neparasti skaists," pūķis mani pārprata. — Tas ir tāpēc, ka šodien ir vasaras ekvinokcijas diena. Pūķis un ēna ir ļoti tuvu.
— Pūķis un ēna? "Es atkārtoju pēc viņa, pēkšņi saprotot, ka ir noticis kaut kas pilnīgi neticams.
Kaut kam tik grūti noticēt. Kaut ko tādu, par ko es klusībā aizdomājos, bet nevarēju pieņemt. Un es joprojām nevaru.
— No kurienes tu nokriti? Protams, es iepriekš neesmu saskāries ar cilvēkiem, bet kurš gan nezina par Pūķi un ēnu?
Novērsusies no satriecošā saulrieta, viņa noslīdēja muguru pa zobratu un, viscaur trīcēdama, savilkās dūrēs, lai atkal nenoģībtu. Patiešām, šodien kaut kas ir kļuvis biežāks.
— Es nezinu. Tāpēc, ka viņa nokrita no Zemes," viņa novēloti atbildēja.
Viņa cieši paskatījās uz ziedu atvilktni. Es redzēju mazus zvīņas uz ķermeņa. Ātri spārni, ar katru atloku vējiņš izplatījās uz sāniem. Jautri, apjomīgi sprādzieni, kuriem varētu būt nepieciešama ķemmēšana. Viņa zem plaukstām pieskārās citas pasaules saulīšu sasildītajam akmenim. Viņa kritiski skatījās pa kreisi un pa labi, atzīmējot mazos gružus stūros un gadalaiku maiņas postošo ietekmi. Virs galvas satumstošās debesis un nepazīstamas zvaigznes, no kurām spožākās jau bija skaidri redzamas. Zvaigznescits miers!
Tas viss bija īsts.
Un fakts, ka Sonic ar mani runā nevis cilvēku valodā, bet gan čivināšanu un svilpienu sajaukumā, ko mans prāts ieliek pazīstamos vārdos un jēdzienos, arī bija patiesība.
Viss ir pa īstam!
— …atradu? — Sonics čivināja, bet savās domās es nedzirdēju frāzes sākumu.
— Atvainojiet, es dzirdēju. Vai jūs varētu atkārtot jautājumu?
"Tu esi dīvains," pūķis pielidoja tuvāk manai sejai.
Ne tas vārds! Es pati tā domāju.
"Kur, es saku, jūs atradāt tādu zemes kaudzi, lai iekristu mūsu pilī?" “Mazais pūķis izaicinoši pacēlās augstāk un sāka griezties uz visām pusēm, it kā cerētu ieraudzīt šo kaudzi. — Ak, es saprotu! Tu laikam domāji kalnus! — Viņš norādīja ar nagaino pirkstu uz ziemeļiem.
Es piecēlos un apgāju apkārt