Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš

— Kāpēc tu smejies? Ātri izved mani ārā, pretējā gadījumā es saaukstēšu! Ziedu pūķi… nevajag pārdzesēt…” mazais pūķis kaut kā šaubīgi pabeidza, un viņa balss sāka skanēt vājāk.

Viņš sastinga, un es steigšus izrāvu viņu no ūdens un noslaucīju ar aizkara malu.

– Čau kā tev iet? — izsteidzās ārā, kur bija siltāks un gaišāks.

Atklāti sakot, es gribēju šo brīnumu aplūkot tuvāk.

Mazais pūķis gulēja man plaukstā ar aizvērtām acīm un likās tik nelaimīgs, ka man viņu kļuva žēl.

Ak! Es viņam salauzu spārnu!

Viņa apsēdās uz lieveņa un uzmanīgi atvilka ādaino spārnu kā sikspārņa spārnu, kas bija pārklāts ar mīkstu kā zamšādu kažokādu, un sāka to pētīt. Vesels. Arī otrais…

— Ko tu dari? — pūķis pacēla galvu un aizdomīgi skatījās uz mani.

— Kurš spārns, tavuprāt, ir salauzts? Pa labi vai pa kreisi? — uz jautājumu atbildēju ar jautājumu.

"Nekas," nomurmināja pūķis un atņēma locekli.

— Tātad tu man meloji? — es viltīgi samiedzu acis.

"Vai jūs būtu mani izvilkuši no ūdens, ja es to vienkārši pajautātu?"

— Noteikti!

Šķiet, ka pūķim uz to nebija ko atbildēt. Viņš apmulsis vilcinājās un tad teica:

— Cilvēkiem pārāk nepatīk puķu pūķi…

— Kāpēc tā?

"Saka, ka mēs sabojājam ziedus," viņš atbildēja, it kā lepotos ar šo iezīmi.

— Tātad, varbūt mums nevajadzētu to sabojāt? — Es ierosināju visredzamāko risinājumu.

Bērns neatbildēja. Viņš plīvoja un lidinājās, lūkodamies kaut kur tālumā. Un es nolēmu mainīt tēmu.

— Tu teici, ka tevi saprotu tikai es, kāpēc?

— Nezinu. Kaut kas notika, kad es pagaršoju tavas asinis. Jutos tik dīvaini, ka tik tikko paguvu paslēpties saulē…

— Kur kur?

— Dzelteni ziedi. "Es guļu vienā no tiem," paskaidroja mazulis. — Parasti ēdu, līdz noriet saule. Šeit ir palicis maz saules ēdāju; ja jums nav laika ēst, jūs paliksit izsalkuši. Bet šodien tas neizdevās, un tas viss bija tevis dēļ. Es nogulēju pusi ēdienreizes un pamodos ar jau aizvērtu pumpuru. Bija vēls, bet es tik un tā izkāpu, jo biju izsalcis, un tad sajutuŠis.

— Kas tas ir"?

"Šo," pūķis teica vārdu ar zināmu godbijību. “Es sapratu, ka man tevi ir jāatrod, un sekoju pavedienam. Viņa mani atveda pie tevis.

Šajā brīdī es pazaudēju katru pavedienu šajā dīvainajā sarunā.

— Ar kādu citu pavedienu? Es neko nesaprotu.

Es uzmanīgi paskatījos apkārt, bet nepamanīju nekādus pavedienus, virves vai citus “saziņas līdzekļus” starp mums.

— Maģiski, protams! Kas vēl? — pūķis bija pārsteigts.

— ES neko neredzu.

— Tātad šeit viņa ir! — mazais pūķis ar nagaino ķepu norādīja uz… tukšumu.

Es nervozi ķiķināju, arvien vairāk pārliecinoties par savu garīgo slimību. Vasiļina noteikti ir nokritusi truša bedrē, un nākamais viņu sagaida tējas ballīte ar trako cepurnieku…

— Kāpēc tu redzi šo maģisko pavedienu, bet es nē? — uzdeva nodevīgu jautājumu.

"Man nav ne jausmas," pūķis izpleta ķepas un pacēlās gaisā, lidinoties manai sejai. "Es vēl daudz nezinu, es tikko izšķīlos vasaras sākumā."

— Vai tiešām? Tad viss ir kārtībā. "Izskatās, ka man bija darīšana ar bērnu vai pusaudzi." — Vai tu vēl izaugsi?

— Diez vai. Esmu jau diezgan liels puķu puisim. Un stiprs,” mazais pūķis braši pamāja ar saviem izžuvušajiem un pūkainajiem sprādzieniem.

"Tas ir labi," es pilnībā pamāju ar galvu, lai gan mazais, nedaudz mazāks par manu plaukstu, nebija uzdevumu augstumos.

Tomēr pārējie pūķi, ko es redzēju, patiešām bija mazāki, ja mana atmiņa mani neviļ. Lai gan šī kundze man bija mazliet stulba, šajā konkrētajā gadījumā es viņai varēju uzticēties. Nu, ir pienācis laiks satikt jauno puķu pūķu karali, ko es arī izdarīju:

— Es esmu Vasiļina. Varbūt tikai Līna. Un kā tevi sauc?

Mazais pūķis kaut ko melodiski nosvilpa, bet es nekad nebūtu varējis atveidot tik sarežģītu skaņu. Pamēģināju godīgi, bet mans jaunais paziņa, gandrīz mirstot no smiekliem, teica, ka tas ir ļoti nepiedienīgi no manas puses.

"Atvainojiet, šķiet, ka es nevaru iemācīties Cvetodraku," es vainīgi nosmīnēju. — Vai tas ir kaut kā pārtulkots cilvēciskā izteiksmē?

"Es nezinu…" mazais pūķis neizpratnē skatījās. — Man šķiet, ka nē.

"Varbūt tad mēs varam jums izdomāt citu vārdu, ko cilvēki varētu izrunāt?"

— Var. Vienkārši iesakiet to, un es pats to izvēlēšos! — mans jaunais paziņa bargi brīdināja. "Un pārliecinieties, ka vārdi ir labi un jēgpilni," viņš norādīja uz mani ar pirkstu.

Uzmanīgāk apskatīju puķu atvilktni, bet man nez kāpēc ienāca visādas blēņas:

— Varbūt Vasiļeks? Tas ir tik zils zieds. Gandrīz tāds pats kā tu. Vasiļina un Vasiļeks. Ko tu domā?

— Nē. Tad viņi mūs noteikti samulsinās,” pirmo variantu pūķis pilnībā noraidīja.

— Pūkains, Smurfs, Pele?

Ziedu pūķu karalis negatīvi pakratīja galvu.

— Bartolomejs, Marmadūks, Rozenrencs, Dartanjans? — Es nolēmu, ka viņš vēlas kaut ko sarežģītāku.

Tagad arī mazais pūķītis ir saburzījies. Un man arvien vairāk likās, ka viņš man kādu atgādina. Krāsa zila, lielas acis… Tikpat jocīgi…

Mēģinot vēlreiz atcerēties, man radās asas sāpes deniņos un reibonis.

"Sonic…" viņa teica čukstus, cīnoties pret vājumu.

Un es biju gandrīz pārliecināts, ka tas attiecas ne tikai uz spēles un filmas tēlu.

— Sonic? Sooo-nick! — pūķis gandrīz savā manierē čivināja. — Un kas? Man patīk! Izskatās pēc Cvetodrakska. Ko tas nozīmē tavējā?

— Skaņa, lai gan… Šeit tas ir visticamāk — ļoti ātri. Swift,” es izdvesu un aizvēru acis.

— Tā es esmu! — pūķis lepni apstiprināja. — Neviens visā barā nav ātrāks par mani… Hei! Ko tu dari?

Pielidojis man pie sejas, viņš aktīvi plivināja spārnus, un gaisa plūsma lika man justies nedaudz vieglāk.

— Paldies.

— Vai tu vienmēr esi tik vājš?

"Nē," viņa pamāja ar galvu. — Tas laikam bada dēļ. Es neatceros, kad pēdējo reizi ēdu.

Pūķis brīdi padomāja un, izmetis cilpu tieši man deguna