Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Kāpēc zālē nav burvju bumbiņu? Neviens!

Nupat šī doma man ienāca prātā, bet man nebija laika par to domāt. Nirfeats pacēlās augšā, ieskaujot mūs blīvā gredzenā, un šoreiz es pamanīju ap tiem kaut kādu tumšu dūmaku. Šķiet, ka ir arī sava veida aizsardzība.

"Es atnācu šeit iemesla dēļ." Lūk, kas man vajadzīgs. Eiren, iedod man indīgo un pieņem savu likteni,” vampīrs maigi jautāja, pēkšņi parādīdamies pavisam tuvu.

Viņa pastiepa roku ar gariem melniem nagiem kā asiem nagiem. Aizsardzība zem tām negribīgi virzījās uz iekšu. Neviļus es vēl vairāk iespiedos Eirenā. Viņa ātri apgriezās, pārliecinoties, ka ceļš uz tuvāko izeju ir nogriezts, un kritušo Nirfeats vietā jau bija ieradušies jauni.

— Viss būs labi! Tici man,” Eirena vēlreiz čukstēja.

Viņa balsī bija pārliecība, no kuras man nebija ne miņas.

— Pa labi. Jums nav no kā baidīties. Es pat ļaušu tev dzīvot, ja Torisvena atslēgu man iedos labprātīgi. Un ja nē, tad labi…” Nirfeja pasmaidīja ar tēlotu žēlumu. — Es zinu, kā sāpināt. Un lai jūs nešaubītos… — viņa uzlika zīmi, un tuvākie nirfeats noslaucīja visus piederumus un traukus no viena no galdiem.

— Apstāties un nekustēties, lai kas arī notiktu! — Eirens pavēlēja un metās uz priekšu, paceļot zobenu.

Tajā pašā laikā “ziepju burbulis” ap mani kļuva blīvāks. Tā vairs neatgādināja varavīksnes plēvi. Tagad es atradu sevi cietā, slīpētā sarkofāgā, kas izskatījās pēc olas. Tikai Eirens vairs nebija bruņas ģērbies!

Viņš man deva savu aizsardzību!

Saprotot notikušo, man kļuva karsti.

Nirfeja satika Indētāju ar pātagu, kas bija austs no ēnām. Viņa elastīgi izvairījās, bet Eirena šķita iestrēgusi melase. Es redzēju, ka viņš cīnās, kā viņa muskuļi saspringa zem kamzola auduma, kā vainags pulsēja uz deniņa.

— Jā jā. Es visu paredzēju un gatavojos, kad ierados šeit. Tu ar mani nevari tikt galā.

Vampīrs nejauši kustināja viņas rokas, it kā viņa aizdzītu mušu, metot draklordu pret sienu, viņš nokrita uz viena no galdiem, kas bija nokrauts ar gardumiem, un sabruka, nespēdams izturēt smagumu. Bet Eirens uzreiz pielēca un, izkaisījis lauskas un instrumentus, metās jaunā uzbrukumā. Es redzēju, ka vampīrs baidās no tieša kontakta ar savu zobenu. Pat ar ēnu, cenšoties vairs nepieskarties viņa asmenim. Un es sapratu, ka esmu kaut kā novājinājusi Eirenu. Aizsargājošais kokons, ar kuru viņš mani aplenca, viņam noteikti atņēma spēkus, neļaujot normāli cīnīties.

Es kliedzu, dauzīju ar plaukstām pret cietajām sienām, bet neko nevarēju izdarīt. Likās, ka neviens mani nedzird.

Tikmēr Klaids vilka Grapu. Nākamie divi nirfeats vilkās, paceļot aiz rokām kliedzošo Affinatu, vēl viens veda aiz rokas bālo un pārbiedēto Miskaliju. Erlessa Zinborro skrēja pēc savām meitām bāla, ne sliktāka par vampīru. Viņa pieprasīja pārtraukt sašutumu un atbrīvot viņas ģimeni.

— Gaero! — Nirfeja sauca.

Nekromants zināja, ko viņa no viņa prasa. Viņš satvēra Affi aiz matiem un vilka pie galda. Meitene kliedza no sāpēm un bailēm. Erlessa sliktā balsī kliedza, steidzoties palīgā, bet Gaero ar vienu rupju kustību viņu aizmeta.

— Draklord, es tevi lūdzu, palīdzi! — asarās viņa uz ceļiem rāpoja pie Eirenas, kura stāvēja pretī Nirfei.

Abi šķita pārguruši, bet cīņa vēl nebija beigusies, bija tikai īss atelpas brīdis, bet Nirfeats nebija aizgājis! Gatavs steigties pēc karalienes pirmās pavēles.

Erlessa beidzot piecēlās kājās un atkal steidzās palīgā Afi. Viņa, kliedzot un spārdot, jau bija nolikta uz galda, turpinot viņu turēt aiz rokām un kājām, un Gaero noliecās pār viņu, paceļot izliektu asmeni.

— Neaiztiec manu māsu! — Grapa norūca un cīnījās Klaida rokās.

Viņš turēja viņu bez īpašas spriedzes. Tad Erļinaks sāka viņu apvainot. Kad kāds īpaši kodīgs epitets aizvainoja Nirfeatu, viņš atvēsināja viņas degsmi ar pļauku pa seju. Apstulbusi un apmulsusi Grapa pamirkšķināja acis, piespiedusi plaukstu pie sejas.

Lai gan man Afija nepatika, šāda attieksme šķita briesmīga. Un ar jaunu sparu es sitos pa kokona cieto virsmu, pieprasot, lai meitene iet vaļā.

— Eirēna! Eirēna! Izlaid mani! — velti prasīju.

Tikmēr dralords, sakopojis spēkus, atkal uzbruka Nirfejai. Šoreiz, raidot viņai maģisku sitienu krusu. Viņš pārvietojās ar pārsteidzošu ātrumu un graciozitāti, spējot pārmaiņus mainīt maģiju un zobena sitienu ķēdes. Bet šķiet, ka vampīrs nez kāpēc valkāja bruņas. Viņa veikli izvairījās, kustējās un sapinināja dralordu ar ēnainu taku.

— Eirēn, kā es varu palīdzēt? — jautāja ne uz ko necerot.

Pavisam negaidīti saņēmu atbildi, kas it kā skanēja manā galvā:

“Vēl nav pienācis laiks. Dodiet mums dažas minūtes…"

Šķita, ka balss pieder Eirenai, un tajā pašā laikā tā nepiederēja. Tas bija tik dīvaini, ka es sastingu no pārsteiguma. Apmulsis skatījās uz draklordu, kurš nenoguris turpināja cīņu, pat nepaskatoties manā virzienā.

— Gaero! — Nirfeja steidzās.

Sliktais puisis viegli saplēsa Affi kleitu. Plānais audums padevās, pakļaujoties asmenim, kas bija ataudzējis izliekto asmeni. Atklājot meitenes ķermeni…

— Nē! Atstājiet viņu! Neuzdrošinies! — Heresa steidzās palīgā meitai.

Vampīrs, kurš tikko nejauši atradās netālu, nejauši pamāja ar saviem iegarenajiem nagiem. Dzīvība acumirklī izdzisa no Erlesas acīm, šķita, ka viņa uz brīdi sastinga un tad nokrita uz grīdas, satverot rīkli. Grapa kliedza sirdi plosoši, viņai pat izdevās izkļūt no Klaida rokām un aizsteigties pie mātes. Miskalia sāka raudāt, slēpdama seju rokās. Man reibst galva. Tas bija pārāk…

— Beidz! Beidz, lūdzu! Es nočukstēju, noslīdot pa kokona sienu uz grīdas.

"Man vajag tavas asinis. Tagad!" — manā galvā atkal atskanēja tā pati balss: "Asinis un Pūķa ēnas skūpsts."

26. nodaļa. Smaragda pūķa ēna

Balss, kas prasīja manas asinis un skūpstu, bija tā pati, kas mani uzrunāja iepriekš, tāpēc es piekritu bez jautājuma.

— Jebkas, Eirēna! Vienkārši pārtrauciet to!

Jā, es tagad darītu visu, lai apturētu notiekošās šausmas. Es nepārdzīvošu vēl vienu šādu slepkavību manu acu priekšā!

Es nevaru iedomāties, kā, bet draklords pēkšņi atradās man blakus monolītā kokonā. Viņš vienkārši zibens ātrumā