Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš
Manā dvēselē rosījās šaubu tārps. Manā galvā ienāca visi maiguma brīži, kas bija starp mums. Izskats, vārdi… Drakloda nežēlība mūsu pēdējā tikšanās reizē to visu izsvītroja. Es nevaru būt kopā ar viņu, zinot, ka viņš uz to ir spējīgs. Viņš teica, ka esmu viņa Ēna, ka esmu vajadzīga, ka esmu svarīga Kirfarongas un pasaules glābšanai. Bet kur ir patiesība?
Asaras plūda brīvi. Bet es ticēju, ka varu būt laimīga. Ka man būtu izvēle aiziet vai palikt. Bet pavisam aizmirsu, ka viņš nemaz nav cilvēks, bet gan pūķis…
— Bezsirds ķirzaka! — viņa skaļi zvērēja un nošņāca.
Varbūt draklords tiešām nav ļauns, taču viņš mani neuztvēra kā cilvēku, bet jau no paša sākuma viņam bija aizdomas par nirfeat. Tāpēc viņš ielaida viņu savā pilī un izdomāja visus šos melus, meklējot Ēnu, lai maldinātu un ievilinātu viņu lamatās. Viena lieta ir neskaidra: kā viņš zināja, ka man ir zobens? Kāpēc tu par to esi tik pārliecināts? Un labi, ka neatzinos. Tad viņš būtu paņēmis Atvēsinošo, un man nebūtu atlicis cerības. Draklords ir nežēlīgs pret Nirfeats. Ko tas bija vērts Ilsanam, kurš sēdēja būrī, lai visi ņirgātos! Vai to viņi dara dzīvam cilvēkam? Vai viņi spīdzina pirms nāvessoda izpildes?
"Es varēju uzreiz uzminēt, kā tas viss beigsies!" — nomurmināju un noslaucīju asaras, aizliedzot sev turpmāk raudāt.
Es atgriezīšos mājās un aizmirsīšu Kirfarongu un draklordu kā sliktu sapni. Vai arī es palūgšu zobenu, lai palīdzētu man aizmirst. Ceru, ka viņš arī to spēs…
Iegrimis emociju bezdibenī, pat nepamanīju, kā bullis mani atveda uz zālīšu būdiņu. Ceļojums izvērtās pārsteidzoši mierīgs. Es pat nevarēju noticēt, ka viss izdevās, un man nebija jāizvairās no dzīšanas vai jāmaina plāni.
— Paldies, Tiska! Tu, mani izglābi! “Es apskāvu pinkaino vērsi, noskūpstīju viņa lielo, slapjo degunu, un tad piesēju viņu pie gariem grožiem tajā pašā vietā.
Nav labi, ja viņš kaut kur aiziet un apmaldās. Tad Kafiza vecmāmiņa paliks bez uzticīga drauga un transporta. Izstiepusi ķermeni, kas bija stīvs no ilgas izjādes zirga mugurā, viņa nometa no galvas dziļo kapuci un atritināja šalli. Mani šeit tik un tā neviens neredzēs. Pēdējo reizi skatoties apkārt majestātiskajos kalnos, kurus īsti izpētīt nebiju paspējis, sajutu mokoša sajūta. Bez šaubām, daļa no manas sirds uz visiem laikiem paliks šeit…
Lai vairs nedomātu par draglordu, viņa steidzās uz būdu, bet apstājās durvju priekšā un nez kāpēc pieklauvēja. Neviens man neatbildēja, un es pavilku durvis pret sevi. Tas izrādījās iekšā tukšs, tāpat kā manā pēdējā vizītē. Zem griestiem vēl kaltēja zālītes, kuras, šķiet, kļuva tikai lielākas. Pie sienas bija lāde, un gulta bija glīti noklāta ar raibu gultas pārklāju. Vieta, kur sākās mans apzinātais ceļojums pa šīm zemēm, mani sirsnīgi sveica. Uzskatot to par labu zīmi, viņa sev pavēlēja:
— Ir laiks!
Uzkāpusi gultā, viņa sāka izmisīgi rakņāties pa baļķi, meklējot zobenu, taču viņas roka turpināja atsities pret raupju koku. Es iedūru šķembu pirkstā un iedūru seju sausu augu ķekaros, kas ielīda man mutē un degunā. Man bija cieši jāsarauj acis, lai neizrautu acis. Man šķita, ka zobena vairs šeit nav. Ka viņa trūkst, un es jutu vieglu paniku, bet tad piecēlos uz pirkstgaliem un paskatījos mazliet tālāk. Beidzot pirksti atsitās pret kaut ko metālisku! Izrādās, es nedaudz aizmirsu, kur tieši uz sijas novietoju zobenu.
Piekāpjoties gultai tuvāk, viņa aptaustīja rokturi un pavilka, bet Atvēsinošais likās kaut ko aizķēris un negribēja padoties. Lai gan skaidrs, kāpēc, pāri sijai tika mestas jaunas virves, uz kurām tika žāvētas veselas dažu ziedu slotas. Tie bija apjomīgi un diezgan smagi, tāpēc cieši piespieda Cooling.
Es pievilku stiprāk, sākumā zobens pretojās, un tad pēkšņi tas noslīdēja no stara, un es, zaudējot līdzsvaru, instinktīvi soļoju uz priekšu. Zem manas kājas nebija atbalsta. Es kliedzu un pamāju ar rokām. Asmens kaut kam pieskārās, un no augšas krita kaltēti ziedi, piepildot būdu ar asiem augu aromātiem. Atvēsinošais izslīdēja man no rokas un grabēja pa dēļu grīdu…
Mans kritiens beidzās nedaudz agrāk — … dralorda rokās!
Mēs ar Finbāru klusēdami skatījāmies viens uz otru, un manā galvā šaudījās domas: “Kā viņš mani atrada? Izsekots? Vai arī viņš to visu izdomāja ar nolūku?
Nu protams! Visa šī bēgšana un palīdzība no ziemeļiem ir izdomājums, un es pats vedu draklordu uz slēptuvi! Tas izskaidroja vajāšanas trūkumu.
Finbārs īsi paskatījās uz grīdu, tad atskatījās uz mani.
"Ēna, tātad tur jūs paslēpāt Atvēsinošo!" Bet kāpēc? — viņš pārmetoši jautāja.
– Ļauj man iet! — prasīju un mēģināju izlauzties, bet dralords mani satvēra tikai ciešāk. Viņš iegrauza savus pirkstus manos augšstilbos, gandrīz izraisot sāpes. — Atlaid mani, ķēms! Neuzdrošinies pieskarties! — es nobijos.
Bet viņš pat nedomāja mani klausīties, tā vietā viņš noliecās un ar lūpām pieskārās manām lūpām. Īss, kaislīgs un kaut kā sāpīgs skūpsts dega ugunī un apgrieza visu manā dvēselē kājām gaisā.
Izjukusi es pamāju ar roku un iedevu dralordam skaļu pļauku pa seju.
Iestājās klusums, tikai Finbāra acu zīlītes pēkšņi kļuva vertikālas.
— Ko tu atļaujies darīt, Ēn? — viņš bargi jautāja.
— Beidz izlikties! Es neesmu tava ēna! Es esmu nirfeat! Tātad? — es iekliedzos viņam sejā un raustījos, cenšoties atbrīvoties.
Šoreiz viņš mani atbrīvoja, un es aizgāju. Kaut kas džinkstēja zem manas kājas. Divreiz nedomājot, es pacēlu Cooling One no grīdas un pavēru galu uz draklordu.
— Netuvojies! Neuzdrošinies!
— Amira, iedod man ieroci! — viņš norūca un pieliecās pie manis.
— Beidz! — asmens gandrīz atsitās pret Finbāra kaklu.
Un viņš tikai pacēla galvu augstāk, atverot savu neaizsargāto rīkli. Un, kas ir vispretīgāk, viņš paskatījās uz mani kā iepriekš. Tas pats skatiens, kas lika stulbai sirdij pukstēt straujāk. Manas krūtis
