Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš
"Es paļaušos uz jūsu izvēli," es atbildēju, klusībā priecājoties.
Varbūt aizbēgt būs vieglāk, nekā es domāju. Galvenais ir pārsteigums. Lai neviens nevar nākt pie prāta. Bet šim jums vismaz vienu reizi jādodas izjādē ar Erlīnu.
Es piesardzīgi iegāju savās kamerās, uzmanīgi paskatījos apkārt, bet, tiklīdz mani sagaidīja ekofārs, es atslābu.
— Viss ir mierīgi, Marina. Es viņu aizsūtīju prom.
— Kas tas ir? — Es sastingu.
— Kalpone. Es šņukstēju tepat apkārt, bet paslēpos aiz aizkara un pacēlos. Tev vajadzēja dzirdēt viņas čīkstēšanu! Jā, jūs nevarat viņu tagad vilkt šeit nāves sāpēs.
— Jā… — apmeklējumi manā prombūtnē, un pats fakts, ka kameras nebija aizslēgtas, mani ļoti traucēja.
Es apsēdos uz dīvāna, lai padomātu. Noņēmu no kakla ķēdīti ar kulonu un virpināju pirkstos, ar otru roku aptaustīju klēpī sēdošā cālīša spalvas. Viņš bija sajūsmā, izbaudot siltumu un pieķeršanos.
— Vai tu pabeidzi čūsku?
— Jā.
— Varbūt mums ir jāiegūst vēl daži? Bet es varu apsolīt tikai tārpu kārbu.
"Ja atļausiet, es došos medībās."
— Vai vari to izdarīt? — Es biju pārsteigts.
— Jā, tajos brikšņos ir daudz barības. Es tur slēpos, pirms lidoju uz šejieni.
— Labi, bet esi uzmanīgs un noteikti atgriezies.
Eko gaismas neatkarība mani tikai iepriecināja. Atklāti sakot, es izdvesu, priecājos, ka man vairs nebūs jātiek galā ar nepatīkamo darbu, kad atkal jārok nejauki milzu tārpi, nemaz nerunājot par indīgām čūskām.
— Kulons ir labs. Izskatās pēc manis. Bet ķēdes nav,” pēkšņi sacīja Puhļiks. "Es jūtu naidīgu maģiju."
— Nirfeatskaja? — Cālīte neatbildēja. Varbūt viņš nesaprata šīs lietas. Viņa nopūtās: "Un man šķiet, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā." Bet ko darīt?
Tomēr risinājums tika atrasts ātri. Starp lētajām rotām, kas uzreiz tika atrastas kastītē, es atradu piemērotu ķēdi, daudz elegantāku par pēdējo. Piekarināju piekariņu. Kā šis. Tagad amulets iekļaujas saujā, un to ir viegli paslēpt uz jūsu personas.
Viņa nolēma neatlikt došanos uz bibliotēku un, tiklīdz aiz loga satumst, viņa izslīdēja gaitenī, tukšā kā vienmēr un blāvi vairāku burvju bumbiņu apspīdētā. Gluži kā tajā vakarā, kad pirmo reizi šeit ierados.
Zinborro parasti nav pārpildīts. Vai arī spārnā, kur dzīvo saimnieki, viss ir savādāk? Nav svarīgi. Viesu spārna nepopularitāte man tikai palīdz. Jums ir jāsaņem karte pēc iespējas ātrāk.
Es nokļuvu bibliotēkā bez starpgadījumiem un nevajadzīgām tikšanās reizēm. Divas reizes nācās slēpties nišās no kalpiem, kas steidzās savās darīšanās. Bet abas reizes neviens man nepievērsa uzmanību. Masīvās durvis tika atslēgtas, un es klusi ielīdu iekšā.
Tiklīdz es iegāju, iedegās vairākas burvju bumbiņas, kas karājās pie griestiem. Es pamāju vienu, un viņš uzreiz nokāpa zemāk, pavadot mani. Šo ērto vietējo apgaismes ierīču funkciju atklāju jau pirmajā uzturēšanās dienā pilī.
Tieši pie ieejas bija izveidota mājīga telpa darbam, lasīšanai un atpūtai. Stūrī atradās nodzisis kamīns, un netālu atradās vairāki ērti zaļi atpūtas krēsli, kas bija nosēti ar maziem spilveniem. Liels darba galds aizņēma visu centrālo daļu. Uz tā tika atrasta karte. Viņa gulēja izpletusies un nospiesta ar smagiem svariem dažu mītisku radījumu veidā.
Vai arī ne mītisks, bet vienkārši man nepazīstams? Kas zina…
Nav svarīgi. Galvenais, ka karte ir atrasta. Ir tikai viena problēma: kur atrast mazāku karti. Man te nekas tāds neiekrita acīs. Es apzināti pārbaudīju skapjus, bet neviens man netraucēja uzzīmēt kabatas versiju. Kāpēc gan nepaņemt līdzi šo galdautu?
Apskatījis karti, es viegli atradu ceļu, kas ved uz Drakendortu. Es uzzināju, ka ziemeļos, aiz spēcīgas kalnu ķēdes, ko sauc par Dragon Ridge, atrodas mana “dzimtā” Kirfaronga. Un tur ved tikai viens ceļš.
Rūpīgāk izpētījis karti, atklāju vienu interesantu faktu: piecus Reaches: Torisvenu, Drakendortu, Kirfarongu, Berštonu un Soliāru savienoja galvenie ceļu maršruti. Tie bija vienīgie celiņi, vai vienkārši citi šajā kartē nebija norādīti, nesapratu. Var teikt, ka man paveicās, jo Erlings Zinboro bija tieši vārti no Drakendortas uz Torisvenu.
Jums nav jāšķērso viss kontinents.
Bet es nevarēju atrast tiešu ceļu no Kirfarongas uz Drakendortu. No visa izrādījās, ka mums jāiet cauri Torisvenai. Tur nebija arī tieša maršruta no Berštonas, kas rietumos robežojās ar Nirfgārdu. Un šī robeža tika iezīmēta īpašā veidā.
Kopumā kontinenta aprises izskatījās nedaudz neparastas. Katrs ierobežojums savās “ārmalās” robežojas ar neskaidrām un nebeidzamām vietām ar draudīgiem nosaukumiem. Torisvena indes purvi, Kirfarongas mūžīgā aukstuma tuksnesis, Drekendorta mūžīgo vētru okeāns un Solijara nāves smiltis. Viss izklausījās daudzsološi.
Labi, man vajag to kartes daļu, kur ir atzīmēts ceļš, kas ved uz Drakendortu. Pati Dort Hall pils atrodas diezgan tālu. Gandrīz otrā Limita galā, un man bija maz priekšstata par mērogu. Godīgi sakot, es īsti nesaprotu, kā lietot karti, ja tā nav navigators automašīnā un nepasaka, kurā pagriezienā un kur tas atrodas. Bet jūs to nevarat izdarīt arī bez kartes. Man ir vajadzīgas vismaz dažas vadlīnijas.
Gandrīz visām kleitām ģērbtuvē bija ērta kabata, gudri paslēpta starp krokām. Es tur paslēpu zīmuli un papīra lapu, katram gadījumam paņemot līdzi rakstāmpiederumus. Zīmulis bija līdzīgs kā uz zemes, tikai nevis griezts, bet krāsots patīkamā piena krāsā un krāsots ar sudraba ornamentiem. Tūlīt ir skaidrs — Lunara lieta.
Izmakšķerējusi rakstāmos materiālus, viņa steidzīgi sāka pārzīmēt kartes posmu no Zinborro pils līdz “Vārtiem” līdz Drakendortai. Ja man būs laiks, es nobraukšu arī pārējo maršrutu līdz Dortholas pilij.
Vēlreiz viņa paskatījās uz karti, kas bija izklāta uz galda. Tā nešķita. Vietējo valdnieku dzīvesvietas atradās tieši piecstaru zvaigznes galos — maksimālajā attālumā no cietzemes centra. Interesanti, vai tam ir kāds izskaidrojums?
Kad pabeidzu shematiski ieskicēt vajadzīgo daļu, domāju, vai paredzēt rezerves variantu — Sven-Hall pili. Nenāktu par ļaunu arī pārzīmēt ceļu uz to.
Bet viņa tikko noliecās pār palagu, kad pēkšņi izdzirdēja skaņu. Pacēlusi galvu, viņa saprata, ka tas nāk no ārpuses pa durvīm, kas nebija cieši aizvērtas. Citādi šaubos, ka būtu kaut ko dzirdējis. Viņa bez vilcināšanās ielika zīmuli kabatā, pārlocīja lapu uz pusēm un ielika
