Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

— Neej mežā, tur ir čūskas! — Smirdīgais pēkšņi iesaucās, saliekot rokas kā iemuti.

— Kas?! "Novēloti man sanāca teiktais.

Krēsla kļuva arvien dziļāka, un spraugās starp kokiem nekas nebija redzams.

Bet nē! Tur kaut kas kustējās, un likās… šņāc, čaukst? Vai arī kāda bija tā skaņa? Kļūdas?

Varbūt šādi brīdinājums mani ietekmēja, bet kļuva pavisam neērti. Zobens ir labs, bet es esmu paukotājs, kā tauriņš no bruģakmens. Un ko jūs varat darīt īpaši pret čūskām? Kaut kā es neticu, ka viņa ir pietiekami ātra.

Paskatījos uz ieroci, ko turēju rokās. Rokturis ir diezgan sarežģīts, ar visu veidu zvaniņiem un svilpēm un lielu noapaļotu dzeltenzaļu akmeni. Tā izskatās kā acs ar iegarenu zīlīti — tieši uz tās es gulēju. Pats asmens nedaudz paplašinājās virzienā uz centru, un pēc tam atkal sašaurinājās, un melns raksts saritinājās gar plakanajām malām. Vai nu ornaments, vai kaut kāds raksts. Gluži kā Vaska spēlētajās spēlēs!

Vārdu sakot, tas ir rekvizīts, bet skaists. Protams, tie tika izgatavoti pēc pasūtījuma un noteikti dārgi.

Pēkšņi ceļa malā atskanēja skaļa šņākoņa un šalkoņa — tagad ne tikai manā iztēlē. Pēkšņi uz ceļa parādījās divas savā starpā savītas čūskas, kas ripoja no kaut kur kalna pa labi. Es čīkstot skrēju pēc ratiem, tiklīdz neizmetu zobenu no rokām?

Panākusi lēni ripojošos ratus, viņa kā spārnos uzkāpa tajos. Un viņa sāka stutēt un kratīt nost neesošas čūskas, skanot Smirdīgajam pretīgajam smieklam. Brūtēns tikai smīnēja ar ilkņiem, tādējādi pastiprinot savu līdzību ar ogri. Un, protams, viņi abi atkal skatījās uz mani.

Nevarēdama izturēt tādu uzmanību savam ķermenim, viņa pārvilka sev maisu un apsedzās. Man vairs nav tik riebīgi, tad kārtīgi nomazgāšos, lai šie divi tik vērīgi uz mani neskatās.

— Vai tu zināji! Vai tu zināji?! — es histēriski iekliedzos.

Mani nervi vairs neizturēja.

— Kurš nezina par kublo?

— Kāds vēl kublo? — saraucu pieri.

Vīri paskatījās viens uz otru, un Lielais vīrs noteica:

— Nav vietējais.

Ko viņš ar to domā? Kur es vispār esmu? Vai bija iespējams, ka, kamēr es biju ģībonis, viņi mani kaut kur aizveda? Kura valsts tā ir?

Bet es jau iepriekš sapratu, ka mani pieņēmumi bija bezjēdzīgi. Kaut kas te noteikti nav kārtībā…

— Redzi, Bukh. Nyera baidās no čūskām,” priecājās Smirdīgais.

Nu, tagad viņš mani sauca par nyeru, nevis par nirfeat. Ko tas viss nozīmē? Neskaidras aizdomas, ka vairs neesmu dzimtenē, tikai pastiprinājās.

— Es ienīstu čūskas! — nodrebēju un iztīrīju rīkli: "Klau, tu te filmē filmu vai kā?"

Vīrieši tumši saskatījās.

– Šaut? — Smirdīgais atkārtoja.

— Tātad šis… Viņai vajag drēbes? — Lielais vīrs uzminēja.

— Nu, protams! Njēra turpināja un turpināja: “Šaujiet, nošaujiet!”, un mēs jau esam…” Smirdīgais sāka trakot. — Un ja nu vienīgi tu…

— Aizveries! — ogrēnietis viņam īsi norūca. — Nekas nav jānoņem. Mums šeit ir dažas lietas. Tā kā jūs neesat Nirfeat, nav grēks dalīties ar savām drēbēm. Un tas ir nepieklājīgi…

Viņš no kaut kurienes izmakšķerēja lupatu un uzmeta to man. Izrādījās kārtējais vienkārša piegriezuma krekls, salīdzinoši tīrs, lai arī negludināts. Bet jebkas ir labāks nekā uzvilkt nosvīdušo plecu no cita pleca.

— Neskaties! Nu labi! — es prasīju.

Nogaidījis, kamēr mans lūgums tiks izpildīts, noliku zobenu malā un ātri uzvilku kreklu, uztraucoties, ka, kamēr būšu apjucis, varēšu atbruņot. Bet viss gāja labi, un dīvainie divi nedomāja par apgriešanos.

Tas ir pārsteidzoši, cik ļoti mēs esam atkarīgi no apģērba!

Tiklīdz es nedaudz piesedzu, mans garastāvoklis pacēlās. Rupjais audums deva siltumu un aizsardzības sajūtu. Lai šī aizsardzība būtu vismaz no skatieniem.

"Siksna," Smirdīgais iemeta man kaut kādu virvi.

Es nedižojos un piesprādzējos ar to, ko viņi man iedeva, lai kaut kā pieradinātu man pārāk plato kreklu.

— Paldies.

Iestājās nomācošs klusums. Manā galvā mudžēja simts jautājumu, bet es nevarēju izvēlēties, kuru uzdot. Sāka šķist, ka man nav jābaidās no šiem diviem. Ja viņi būtu izplānojuši kaut ko sliktu, viņi to būtu varējuši izdarīt jau sen, un neviens zobens man nebūtu palīdzējis. Šķiet, visa būtība ir tāda, ka es viņiem esmu kaut kāda nira vai nirfeat. Es arī gribētu zināt, ko tas nozīmē.

Ja godīgi, es baidījos, ka, ja pēkšņi šie dīvainie vīrieši uzzinātu, ka es neesmu ne viens, ne otrs, viņu attieksme mainīsies. Tas nozīmē, ka jums ir jārīkojas uzmanīgi. Ne pierē.

Mans vēders pēkšņi sāka skaļi un negaidīti ņurdēt. Kādas šausmas! Cik neērti!

— Vai Nyera ir izsalcis? — Smirdīgais priecīgi pasmīnēja.

"Es neiebilstu uzkodas," es atbildēju, vilcinoties.

Pākstis nesaindē.

Lakoniskais ogrēnietis atkal rakņājās zem kājām, kur viņam it kā bija kaut kāda soma, un pasniedza man plātsmaizes gabalu. Es neuzdrošinājos nākt tuvāk, un viņš iemeta to tieši sienā — tuvāk man. Nu, vismaz ne par pretīgo maisu, citādi es nevarētu pārvarēt riebumu.

— Paldies! — neatteica cienastu.

Dzīve var izvērsties visādi, kā liecina prakse. Ja jāskrien un jāslēpjas, tad vismaz ar pilnu vēderu.

Es paņēmu plātsmaizi un sāku košļāt. Neteiktu, ka bija svaigs vai negaidīti garšīgs, bet gana ēdams.

— Vai Bukhs ir grāmatvedis? — es uzdevu neitrālu jautājumu, lai uzsāktu sarunu.

Šajā kļūdainajā kompānijā Lielais vīrs vienlaikus bija gan stiprs, gan gudrs, un viņa biedrs, šķiet, vienkārši smirdēja.

— Grāmatvedis! Cik skaists vārds! — viņš bija patiesi sajūsmā. — Žēl, ka sokhas uz to nav tiesību.

Vai viņi nezina, kas ir grāmatvedis?

Acīmredzot Bukh nav segvārds, bet īsts vārds. Kādi citi arkli tie ir? Šie divi sevi nepārprotami uzskata par vienu no viņiem…

— Kurš dabū tik skaistus vārdus? — uzdevu, varētu teikt, āķīgu jautājumu.

— Nyeram, protams! — Smirdīgais puisis nobolīja acis un paskatījās uz augšu. "Ar Niers viss ir izdomāts, bet ar mums tas ir tik vienkārši." Un nīriem ir bagātīgas, skaistas drēbes, un arī viņu