Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš
Divas asaras izskrēja no acīm, kad iedomājos par Marinku, kura nekad nesaņēma zvanu no māsas. Kurš viņu tagad pasargās bez manis? Jā, un es izrādījās tik aizsargs…
— Ejam! — Boriss nospieda.
Puisis, žēli lūkodamies uz mani, lēnām pacēla pistoli ar klusinātāju.
— Piedod, es negribēju…
— Nav vajadzības! Lūdzu! — es centos pasargāt sevi no ar rokām uz mani vērstā pistoles stobra, taču tikai mana labā puse nedaudz sakustējās. Es vairs nejutu savu kreiso roku…
"Tik būs labāk, ticiet man," drūmi sacīja tas pats Boriss. — Vienkārši aizver acis, meitiņ.
22. nodaļa. Atcerieties visu un pat vairāk
Neklausīdams padomu, es spītīgi skatījos savas nāves tukšajā melnajā acī. Mans slepkava, nervozi laizīdams lūpas, īsi paskatījās uz savu drūmo partneri. Viņa pirksts saspringa uz palaidēja.
Nez kāpēc tajā brīdī es ļoti skaidri sāku atšķirt visas detaļas, it kā dzīves pēdējos brīžos pasaule būtu ieguvusi īpašu asumu. Es pat redzēju retu sniegpārslu izgrebtās ziedlapiņas maigi virpuļojam mēness gaismā, bet es nejutu neko citu. Ne auksts, ne ķermenis, ne emocijas. Man pat likās, ka sirds vairs nepukst…
Šim gada laikam tik neraksturīgā ozona smarža atnesa apbrīnojamu atvieglojumu, un es beidzot varēju normāli elpot dziļi, droši zinot, ka šī elpa bija… mana pēdējā.
Šāviens atskanēja, bet lode nesasniedza mērķi, rikošetā pa asfaltu kaut kur netālu no mana tempļa…
Tajā pašā laikā kaut kas ietriecās slepkavas, izslaucot viņus no redzesloka kā slotu. Īss biedrs. Kliedziens. Nepatīkama gurkstēšana un apdullinošs klusums. Pēkšņi uz zvaigžņoto debesu fona parādījās seja. Neglīts, bet noteikti sievišķīgs, tas noliecās pār mani, pietuvojoties pavisam tuvu. Smailas ausis, izteikti uzacu izciļņi, strauji virzoties uz augšu, veidoja mazu ragu līdzību. Mandeļveida acis bez zīlītēm mirdzēja spilgti zaļā krāsā, mute bija atsegta ilkņveidīgā smaidā. Augsti vaigu kauli, kaut kādas zvīņas kaklā… Nē, vairāk kā spalvas…
Līdzība ar putnu pastiprinājās, kad radījums kā putns nolieca galvu uz sāniem, skatoties uz mani, un tad iztaisnojās līdz pilnā augumā un, izplešot milzīgos spārnus, caururbjoši kliedza.
No šī elles kliedziena šķita, ka visa mana būtne ir caurdurta ar elektriskās strāvas triecienu. Aukstums bija pagājis, un tā vietā karstums sāka strauji pieaugt, izplatoties no krūškurvja centra uz ekstremitātēm. Es sēcos, nespēdama to izturēt, mans ķermenis izliecās pats no sevis.
Harpija, kā es saucu par zvērīgo radījumu, atkal noliecās pār mani, savā nagainā ķepā turot mazu dzirkstoši zilu bumbiņu, gar kuras virsmu ik pa brīdim pazibēja zelta zibens. Šūpojoties viņa no visa spēka iesita man pa krūtīm, aiztriekdama atpakaļ uz ledaino asfaltu.
Pašreizējais laiks, Lina in Dragonflight
— Harpija? Tā noteikti bija harpija! — šokēta nomurmināju. — Bet kā? No kurienes viņa nāca?
Pārsteidzoši bija tas, ka līdz tam brīdim es neko tādu neatcerējos. Ne par bērnu namu, ne par manu dvīņu māsu Marinu, ne par Cvetkovu un mūsu šausmīgo tikšanos ar viņu, kas man beidzās tik nožēlojami.
Manu atmiņu skaitīšana par visiem septiņiem gadiem sākās no brīža, kad es atvēru acis slimnīcas gultā un ieraudzīju blakus vecu sievieti, kura iepazīstināja sevi ar Agripinu, manu attālo radinieci. Tad es zināju tikai savu vārdu. Nedaudz vēlāk medmāsa man konfidenciāli stāstīja, ka esmu atrasta piekauta un izvarota uz ceļa, par ko saņēmu rājienu no ārstējošā ārsta, kurš man konstatēja histēriju.
Pēc divām nedēļām es beidzot atguvos, un Agripina mani aizveda uz savu vietu. Un šeit ir dīvaina lieta: slimnīcā viņi teica, ka esmu sists, bet ne vārda par šautu brūci. Tā vienkārši nebija, bet izrādās, ka man iešāva mugurā, lode iedūrās plaušās un sabojāja sirdi, bet nebija pat rētas. Kā tas varētu būt?
Dokumentu līdzi nebija un, pārvācoties, noformēju jaunus, katram gadījumam izdomājot jaunu otro vārdu un uzvārdu. Viņa ar nelokāmu roku ierakstīja formā jaunu — Blizzard. Šis bija mans parastais tiešsaistes segvārds, taču es tobrīd par to nezināju. Vai es vienkārši uzminēju savu otro vārdu, vai arī tas man palika prātā?
Kopš tā laika mēs ar Agripinu dzīvojām mazas pilsētiņas nomalē Ņižņijnovgorodas apgabalā, kur viņai bija veca māja, un pēc mēneša es sapratu, ka esmu stāvoklī no Zlatas…
Tas ir paradokss, bet tieši Zlatka mani izvilka no depresijas. Rūpes par jaunu cilvēciņu kļuva par manas dzīves jēgu. Un, tiklīdz es domāju par to, kā nodrošināt pienācīgu grūtniecību un mazuļa aprūpi, es atcerējos savas programmēšanas prasmes. Man bija jāpavada pāris mēneši, veidojot portfolio un iegūstot darbam nepieciešamos dokumentus. Ne visi bija likumīgi, bet ko jūs varat darīt? Mierināju sevi, ka pilnībā atbilstu tajās rakstītajam, jo īpaši tāpēc, ka termiņi spieda.
Kad Zlata piedzima, mēs ar Gapu jau bijām remontējuši un iegādājušies visu nepieciešamo, mana piektā māsīca burtiski mani izspieda no datora aizmugures svaigā gaisā. Pastaigājāmies pa mežu, ogām un sēņojām, baudījām maigo, silto vasaru, un augusta sākumā piedzima mana meitiņa.
Es skaļi šņukstēju un centos neizplūst asarās. Man izmisīgi pietrūka meitas pat tagad, kad mans stāsts tika atklāts pilnībā, un es precīzi zinu, kas īsti ir Zlatas tēvs, es viņu nemīlēju mazāk.
Sēžot uz vannas istabas grīdas, es šūpojos, ar rokām apskaujot ceļgalus. Mans neredzīgais skatiens urbināja griestus, cenšoties caururbt telpu un iegūt vismaz aci, kā klājas manam mazulim.
— Līna! Lina, mosties! — pūķa balss izlauzās cauri melanholijas kokonam. "Jūs ciešat tik daudz, ka es neesmu vienīgais, kurš to jūt!" Viss ganāmpulks ir noraizējies.
"Un es arī nejūtos labi…" piebilda Screwtape, kurš kopā ar Beauty, kā mēs ar Asju saucām par zaļo pūķi, arī bija šeit.
Piekrītoši čīkstot, viņa uzlidoja man līdz pašam degunam un ar savu strupo, raupjo mēli negaidīti nolaizīja pašu galu. Es pārsteigta skatījos uz viņu un pēkšņi nošķaudīju. Tas notika tik negaidīti, ka visi pūķi izklīda malās.
— Ak, piedod! — es samulsusi piespiedu rokas pie mutes un… iesmējos.
