Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš
Labākajā gadījumā viņi smaidīs un sagrozīs jūsu galvu, sliktākajā gadījumā viņi nodos jūs tur, kur viņiem vajadzētu būt, un ar to viss beidzas. Un tev būs jādraudzējas ar Napoleonu no sestās kameras un ar jaunā dieva mesiju no piektās.
Ko viņi ar mani darīs šeit — Limitos? Nekur savās grāmatās, ko esmu lasījis, neesmu sastapis nevienu pieminētu cilvēku no citas pasaules. Sevi ierosināja pilnīgi loģisks secinājums — vai viņi mani uzskatītu par apsēstu, vai kā te pieņemts saukt par trakiem? Baidos, ka pēc tam, kad esmu oficiāli atzīts par svēto muļķi, būs grūti saglabāt Pūķa ēnas autoritāti.
Lai gan svarīgāk ir nevis tas, kā viņus sauc, bet gan tas, kā pret viņiem izturas. Būtu daudz sliktāk, ja viņi mani vienkārši pasludinātu par viltvārdu un bez tiesas vai izmeklēšanas paceltu uz dakšiņu. Nē tiešām. Melot, protams, nav labi, bet dažreiz tas ir vitāli svarīgi. Šajā brīdī es pārstāju domāt un devos lejā uz pirmo stāvu, lai pārbaudītu, vai pusdienas ir gatavas. Visi pārdzīvojumi lika man vienkārši šausmīgi vēlēties ēst.
Pēc sātīgām pusdienām meitenes organizēja vecākos bērnus un apkrāva ar dažādiem uzdevumiem. Arī tie, kas bija jaunāki, dabūja darbu savu iespēju robežās. Jāsaka, ka neviens nevairījās un nesūdzējās. Viņi izmēģināja pilnīgi visu — tīrīja, mazgāja, nolika, iznesa no istabām atkritumus. Viņi vēdināja matračus un spilvenus, izsita paklājus un aizkarus.
Vērojot darbu gaitu, izjutu patiesu gandarījumu — šie cilvēki plānoja šeit apmesties uz dzīvi ilgu laiku, tāpēc centās pili pēc iespējas ātrāk padarīt par mājīgu un apdzīvojamu vietu. Un es par to priecājos. Galu galā, cilvēks ir sabiedriska būtne, un ilgu laiku dzīvot vienam viņam nenāk par labu.
"Nyera Lina," Asija pienāca man klāt. "Vai es varu saņemt saules ēdāju ziedlapiņas?" Es gribu pagatavot zāles Branam un… šo,” noklususi balsi, viņa naidīgi sarauca pieri.
— Vai jūs zināt, kā to pagatavot? — ES biju laimīgs.
"Es nezinu," Aisana godīgi atzinās un samulsa. — Mēģināšu izmantot recepti klasiskajai berzei pret sasitumiem, galveno sastāvdaļu aizstājot ar ziedlapiņām…
"Klausies, man ir grāmata par ārstniecības augiem un mikstūrām," es ieturēju ievērojamu pauzi.
Es nezināju, vai Aisana prot lasīt, un tagad mēģināju to saprast no viņas reakcijas.
— Grāmata? Nyera Lindara, vai es varu uz viņu palūkoties?
Viņas acis iemirdzējās dzīvā ziņkārībā, un viņas balss gandrīz trīcēja no apspiestā sajūsmas. Asija noteikti zināja, kā lasīt.
— Noteikti! Es to tagad atnesīšu. Sonic! — es saucu puķu atvilktni, pastiprinot savus vārdus ar garīgu aicinājumu.
Pūķis parādījās acumirklī, it kā viņš to tikai gaidītu. Man jāsaka, ka viņš ir lielisks puisis, viņa straujā parādīšanās deva vēlamo efektu.
— Oho! Viņš klausās! — Asija sajūsmā raudzījās viņā.
Man patika, ka viņai nebija vēlmes sist puķu atvilktni, kā bērniem.
— Sonic, saki man, vai ir iespējams izmantot kādu saules ēdāju pumpuru, kurā neviens nedzīvo? Ziedlapiņas ir nepieciešamas ārstnieciskai dzirai.
“Līna, ir palicis maz saules ēdāju…” mazajam pūķim mans lūgums pārāk nepatika. “Tie ir ļoti maigi un pēdējos gados slikti dīgst.
— Skaidrs. Vai ir kāds veids, kā mēs varam palīdzēt izaudzēt vairāk ziedu?
— Jā. Ja izravēsi visas nezāles, tad varbūt nākamgad sēklas varēs dīgt. Saules ēdājiem ir grūti dīgt, un vālītes, ķirbji un trakumsērga pilnībā aizsprosto stādus. Veclaiki bažījas, ka pēc dažām ziemām vairs nepaliks…
"Palīdzēsim ravēt, savāksim un saglabāsim sēklas, vajadzības gadījumā arī laistīsim." Mēs darīsim visu, kas mums nepieciešams, it īpaši, ja palīdzēsiet man bibliotēkā atrast īsto grāmatu par reta zieda kopšanu.
— Tā ir patiesība? Lina, es ļoti priecājos! Iepriekš dārzu pieskatījis dārznieks, kā saka veclaiki. Bez cilvēka palīdzības saules ēdāji nevar izdzīvot.
"Tad mums būs dārznieks." Ar laiku. Ir izlemts! Pa to laiku, lūdzu, paņemiet Asiju un parādiet viņai ziedu, ko var ziedot, labi?
— Labi, bet labāk ir paņemt pāris ziedlapiņas no dažādiem pumpuriem.
Es nodevu Sonic vārdus Aisanai, kura dzirdēja tikai daļu no sarunas. Sonic atbildes viņai palika noslēpums. Viņi devās uz bērnudārzu, un es atgriezos savā vietā, lai paņemtu uzziņu grāmatu par narkotikām. Kāpjot pa kāpnēm uz torni jau neskaitāmo reizi, man likās, ka bez lifta ir mazliet skumji. Lai gan tagad, kad man nav jāuztraucas par Sefiru, vai man nevajadzētu virzīties zemāk?
Nedaudz padomājot, tomēr nolēmu, ka nē. Galvenais arguments bija sava veida izolācija — iespējams, ka Pūķa ēnas kambari šeit atrodas nez kāpēc. Un otrs arguments ir vannas un tualetes klātbūtne. Es noteikti nevaru to apmainīt pret neko.
Es jau biju piecēlusies un tik tikko iegriezusies koridorā, kad pēkšņi man pretī izlēca netīrs, apmēram sešus gadus vecs bērns. Pārsteigumā es iekliedzos un lecu sāņus, un puika neapstājoties noskrēja lejā pa kāpnēm.
— Beidz, nelaimīgais! — es iekliedzos, bet bez rezultātiem.
Es nesapratu, kas tieši tas bija, man vēl nebija laika visus iemācīties. Jā, bērni šajā vecumā ir zinātkāri un nemierīgi, un vietējie ir brīvprātīgi un neatkarīgi no saviem gadiem, tāpat vien. Pirmo reizi aizdomājos par to, ka pats nekad nebiju mēģinājis ieskatīties mājas kunga kambaros.
Es zināju, kur dzīvo Reginhards Berlians, bet izvairījos apmeklēt viņa teritoriju. ES nezinu kāpēc. Varbūt tāpēc, ka nevēlējos uzzināt neko tādu, kas mani neskar? Vai jūs baidījāties no īpašnieka reakcijas, ja viņš atgriezīsies un uzzinās? Jā, jā, atceros pasaku par Zilbārdi.
Protams, es negribēju iekrist maģiskos slazdos. Man pietika ar Sfiru un Angusu. Kas zina, kādus pārsteigumus viņš sagaida. Esmu pārliecināts, ka tie pastāv. Tikai tagad man liekas, ka man pirmajam vajadzētu doties izlūkgājienā un visu pārbaudīt, pirms tur nonāk ziņkārīgie bērni. Kaut kas man teica, ka vienkārša zīme ar uzrakstu “Ieeja aizliegts!” ar to nepietiks, lai viņus apturētu.
20. nodaļa. Ar galvu iet pagātnē
Kad es, paņēmis Aisanai apsolīto grāmatu, devos lejā, pie pils vārtiem pacietīgi gaidīja jauni iemītnieki — tie paši puiši, kas ar vergu tirgotāju līķiem bija devušies nogremdēt kuģi.
"Tie ir Pirs un Gans, tas ir,
